2023

Kas guļ ziemas miegu, bet kas tukšo barības krājumus?

Ko ziemā dara eži? – ābolu, bumbieru un sēņu vākšana ziemai ir mīts, jo eži patiesībā ziemai neko nevāc. Saritinājušies silti izklātās migās, eži guļ ciešā ziemas miegā. Bet vai pārējiem meža zvēriem ar rudenī sakrātajām barības rezervēm pietiek visai ziemai? Izzinošās stāstu sērijas noslēgumā par dzīvajām radībām ziemas laikā, kad jau iepazītas dažādu bezmugurkaulnieku, zemūdens dzīvnieku, abinieku un rāpuļu pārziemošanas stratēģijas, piedāvājam ielūkoties, cik dažādus paņēmienus izmanto zvēri un puni, lai pielāgošanos gada aukstākajam laikam. Vairāk par kažoka maiņu, barības rezervju veidošanu, kā arī “dziļā un trauslā” miega gulētājiem ziemā stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.

Īpašais ziemas kažoks

Zvēriem jeb zīdītājiem jau rudenī, tuvojoties ziemai, izaug biezāks un garāks ķermeņa apmatojums. Lūšiem, lapsām un baltajiem zaķiem vairāk apmatotas kļūst arī pēdu apakšas. Lielākajai daļai zīdītāju, piemēram, sermulim, zebiekstei un baltajam zaķim kažoks turklāt maina krāsu – top gaišāks vai pat balts, lai uz sniega fona būtu grūtāk pamanāms. Savukārt zvēru, kas piemēroti ūdens dzīvei – bebri, ondatras, ūdri un ūdeles –, ziemas ietērpa izmaiņas ir visai mazas.

Arī daudzi putni no tiem, kuri nedodas uz siltajām zemēm, jau rudenī gatavojas salam, atbilstoši pārģērbjoties. Viņiem izaug papildu dūnas un “ziemas spalvas”, padarot tērpu biezāku. Latvijā gandrīz izzudušo baltirbju apspalvojums top balts.

Balti tērptajiem dzīvniekiem gatavās nedienas ir siltās, bezsniega ziemas, kas pārvērš viņu ārieni no paredzēti maskējošas par bīstami demaskējošu. Ja nav sniega, šie kustoņi nevis top grūtāk pamanāmi, bet gluži pretēji – duras acīs.   

Daudzi Latvijas faunai piederīgie zvēri un visi putni gada aukstākajā periodā, tāpat kā vasarā, saglabā aktivitāti. Putni un zvēri ir homotermi dzīvnieki jeb tādi, kuru ķermeņa temperatūra nav atkarīga no apkārtējās vides temperatūras, tāpēc viņi tērē daudz enerģijas sava organisma sasildīšanai. Tātad: jo aukstāks ir laiks, jo vairāk enerģijas nepieciešams un – vairāk jāēd. Taču ziemā ēdamā ir salīdzinoši maz. Siltasiņu dzīvnieki tāpēc vasaras nogalē un rudenī cītīgi krāj enerģijas rezerves – intensīvi barojas un audzē zemādas tauku slāni. Šīs rezerves vēlāk tiek pamazām iztērētas, mēģinot pārvarēt ziemu tepat vai ceļā uz labvēlīgākām izdzīvošanas vietām citur.

Palikušie putni veido ziemas krājumus

Ziemā mūsu platuma grādos salīdzinoši grūti iztikai atrast kukaiņus, tāpēc lielākā daļa kukaiņēdāju putnu aizceļo uz siltākām zemēm, kur barības ir pietiekami. Aizceļo arī gandrīz visi ūdensputni un dienas plēsīgie putni. Paliek galvenokārt daļa graudēdāju un visēdāju.

Dažu sugu palikušie putni, nepaļaudamies tikai uz savām zemādas tauku rezervēm un izredzēm ziemā ikdienā sarūpēt sev pietiekami ēdiena, rudenī vai pat jau vasaras nogalē dažādās vietās pamanās noslēpt īstas barības krājumus. No mazputniņiem vislielākais krājējs ir dzilnītis – lidonītis, kurš izceļas ar to, ka vienīgais no Latvijas spalvaiņiem spēj staigāt pa koku stumbriem arī ar galvu uz leju. Katru atradumu, kuru neapēd tūlīt, dzilnītis noslēpj atsevišķi – novieto aiz atlupušas mizas vai kādā koka plaisā, vai tamlīdzīgā šaurā vietā.

Nedz dzilnītis, nedz kāds cits putns nespēj savākt tik daudz krājumu, lai cauru ziemu varētu dzīvot bezrūpīgi. Pat čaklais sīlis to nespēj, kaut gan krājumus vāc ik rudeni katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Sīlis vāc galvenokārt ozolzīles un lazdu riekstus. Līdzīgi rīkojas riekstrozis. Gan sīlis, gan riekstrozis savas barības slēptuves rudenī ierīko ļoti daudzās un daudzveidīgās vietās. Tik daudzās un daudzveidīgās, ka putns pats pēc tam ziemā lielāko tiesu no tām neatrod. Daudz ko no viņa slēptā atrod citi ēdāji, bet viņš savukārt sameklē citu noslēpto. Šo to neatrod neviens. No tā, ko neviens neatrod, pavasarī izdīgst jauni ozoli, lazdas.

Barības rezerves zvēri veido atšķirīgi

Tāpat kā neviens putns, arī neviens zvērs jeb zīdītājs nespēj savākt tik lielu ēdiena krājumu, lai visu ziemu atļautos pavadīt pilnīgi bezrūpīgi.

No zvēriem visnaskāk pārtikas rezerves ziemai gatavo grauzēji. Rudenī, kamēr ūdeņi vēl nav aizsaluši, ir rosīgākais rezervju sastrādāšanas laiks mūsu lielākajiem grauzējiem – bebriem. Viņi nograuž lapu kokus, sagarina tos un aiztransportē (aizvelk pa sauszemi, aizpludina pa ūdeni) uz kādu zemūdens krātuvi, kas atrodas netālu no pašu ziemas mītnēm – no pakrastes alām, no mājām vai no pusmājām. Tā ik gadu, gaidot ziemu, katrs bebrs, pūles nežēlodams, savai saimei sarūpē kubikmetriem koku zariņu, zaru, stumbeņu. No augumā daudz mazākiem grauzējiem – peļveidīgajiem (pelēm, strupastēm) – visčaklāk ziemas pārtiku gādā dzeltenkakla klaidoņpeles. Visai čaklas vācējas ir arī meža strupastes  un ūdeņu strupastes, tautā dēvētas par ūdensžurkām, tāpat ondatras jeb bizamžurkas. Ja kādu rudeni iegadās ļoti bagāta riekstu vai zīļu raža, nelielus barības rezervju krājumus šur tur pamanās nobēdzināt ne viena vien vāvere.

Barības rezerves, tiesa, ne īpaši lielas un ne ilglaicīgai izmantošanai, veido sermuļu dzimtas plēsīgie zvēri – zebiekste, ūdele, sesks, ūdrs.

Savukārt kukaiņēdāju kārtas pārstāvis kurmis reizēm ierīko īslaicīgas barības noliktavas, kādā no saviem pazemes kambariem savilkdams sliekas, kurām iepriekš sakodis galvu, lai tārpi nespētu aizbēgt.

Kurmja sistemātiskie “radinieki” – baltkrūtainais ezis un brūnkrūtainais ezis – par spīti izplatītajam uzskatam ābolus, bumbierus un sēnes nevāc. Eži ziemai vispār neko nevāc. Viņi ziemā nemaz neēd, bet bez pārtraukuma guļ dziļā miegā, saritinājušies silti izklātās migās, kas parasti ierīkotas padziļinājumos zem ciešām žagaru un lapu kaudzēm.

“Drūmās”, vēsās, bet ne aukstās vietās, piemēram, pagrabos, alās un tamlīdzīgās vietās ziemu pavada tie sikspārņi, kuri rudenī neaizlido uz siltākiem apgabaliem.

Zem koku saknēm, dziļi celmos, koku un pazemes dobumos, alās, mūros ierīkotās migās, ieslīguši dziļā miegā, ziemu pavada Latvijā sastopamie susuri jeb miegapeles.

Dziļā un trauslā miega gulētāji

Visi “dziļā miega” gulētājiem piederīgie zīdītāji miegā ieslīgst savlaicīgi – jau tad, kad laiks vēl samērā silts, parasti oktobrī. Ziemā šie zvēriņi pārtiek vienīgi no tām enerģijas rezervēm, ko ēdot uzkrājuši vasarā un rudenī. Enerģiju viņi tērē maz, jo nekustas vai tikpat kā nekustas un elpo maz. Savukārt ziemas “trauslā miega” gulētāji – āpši, jenotsuņi, lāči – pirms jūtama sala iestāšanās, kamēr vēl šur tur atrodama barība, naktīs mēdz joprojām staigāt pa mežiem, meklējot kaut ko apēdamu. Vien pienākot noturīgam aukstumam, arī viņi beidzot iegulst savās ziemas migās. Grūsnajām lācenēm ziemas migas vienlaikus kļūst arī par mazuļu dzemdēšanas vietu. Pēdu nospiedumi liecina, ka “trauslā miega” gulētājus bieži vien pamodina un izvilina no migām atkušņi.

Lasīt vairāk: