Jaunumi

Ziema zem ūdens un uz sauszemes

Turpinot izzinošu stāstu ciklu par dzīvajām radībām ziemas laikā, iepazīstinām ar dažādajām to pārziemošanas stratēģijām gada aukstajos mēnešos. Kas ziemā notiek ar zemūdens dzīvniekiem un kā gada aukstos mēnešus aizvada abinieki un rāpuļi? – par to šoreiz stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.

Ūdens temperatūra zem ledus parasti ir apmēram plus četri grādi, turklāt, ledum kļūstot arvien biezākam, ūdens top arvien siltāks. Tomēr ledus sabiezēšanai ir arī negatīva ietekme – dzelmē samazinās gaismas deva, kas var izraisīt skābekļa nepietiekamību. Un – galu galā – īpaši bargās ziemās ledus slānis mēdz izveidoties ļoti biezs, bet seklāki ūdeņi var izsalt līdz pat dibenam. Varbūt tāpēc daudzu sugu zivis, arī kukaiņu kāpuri un daždažādi citi ūdens bezmugurkaulinieki, drošākai ziemošanai parasti sameklē ūdenstilpēs vietas, kas ir dziļākas par tām, kurās viņi mituši vasarā?

Dažādas zivis – dažāda pārziemošana

Uz īpaši dziļām bedrēm jau rudenī pārceļas Daugavā un Aiviekstē mājojošie sami. Daļai zivju sugu, bez tam, raksturīga tieksme ziemā sapulcēties lielākos baros.

Savukārt tipiskās seklo, aizaugušo vietu apdzīvotājas karūsas, gaidot salu, parasti ierokas dūņās. Zelta karūsas vēl izveido no pašu izdalītām gļotām ap savu ķermeni aizsargslāni. Pēc tam šīs zivis ieslīgst anabiozē, tāpēc pilnīgi pārtrauc reaģēt uz apkārtējās vides norisēm. Viņu organisma fizioloģiskie procesi rit ļoti lēni, tādejādi enerģijas resursi tērējas maz. Reizēs, kad ziemotuvēs ūdens sasalst līdz pat dibenam, karūsas no nāvējoša aukstuma pasargā asinīs esošie dabiskie antifrīzi. Tāpat arī līņi gada aukstākos mēnešus pavada ierakušies ūdenstilpes dūņās. Līdzīgi arī karpas – ja vien rudenī paguvušas pietiekami uzbaroties, ziemā mēdz būt neaktīvas.

Taču lielākā daļa populāro zivju sugu (asari, līdakas, zandarti, ķīši, brekši, raudas, pliči u.c.) aukstajā sezonā ir vairāk vai mazāk aktīvas. Dažugad` vienā otrā mūsu upē konstatējama arī iznārstojušo lašu rosība. Bet ar mundrumu īpaši izceļas straujo upju iemītnieces: foreles, mailītes, sapali.

Aukstumu vismīlošākās no Latvijas ihtiofaunas pārstāvēm ir tumšajā diennakts periodā aktīvās zivis vēdzeles, kurām tieši ziemas mēnešos „iekrīt” nārsta laiks.

Īpaši fizioloģiski procesi

Arī abinieku un rāpuļu organisms, tuvojoties ziemai, īpaši tai sagatavojas – notiek dažādas ļoti specifiskas fizioloģiskas izmaiņas. Pirmkārt, audos uzkrājas glicerīns – galvenais līdzeklis pret sasalšanu. Abinieki turklāt manāmi uzblīst, jo viņiem bagātīgi pieaug zemādas limfas slānis, kas arī darbojas pret audu sasalšanu. Šie dzīvnieki, atkarībā no sugas, nolien drošās vietās: slēptuvēs uz sauszemes vai arī zem ūdens līdz dibenam neaizsalstošās ūdenstilpēs. Rāpuļi neuzblīst, bet, līdzīgi abiniekiem, fizioloģiski sagatavo organismu, lai nodrošinātos pret aukstuma iedarbību uz šūnām un, protams,  iekārtojas paslēptuvēs, kur pamazām ieslīgst anabiozē līdz pavasarim.

Ziemas guļas periodā abinieku un rāpuļu vielmaiņa ir maksimāli palēnināta, apstājies šūnu dalīšanās process. Vienīgie Latvijas abinieki, kas ziemošanas laikā mēdz saglabāt nelielu aktivitāti – zināmu spēju pārvietoties ūdenī un reizēm pat nedaudz uzņemt barību – ir parastās vardes. No mūsu rāpuļiem vienīgā suga, kas ziemo ūdenī (dūņās ūdenstilpju dibenā), ir purva bruņurupucis. Bet visu sugu Latvijas zvīņrāpuļi - čūskas un ķirzakas - ziemu pavada uz sauszemes dziļi koku pasaknēs, alās vai citos pazemes tukšumos, nereti zem ēku drupām, zem to pamatiem un ir neaktīvi. Glodenes un odzes parasti ziemo, sapulcējušās  grupās, kas bieži vien ir itin prāvas.

Lasīt vairāk:

• Dažādi bezmugurkaulnieki pārziemo atšķirīgi
• LVM atpūtas un tūrisma centri “Ezernieki” un “Spāre” pagarina “Zaļo sertifikātu”
• Lūko aveņu pangodiņa pangas