Jaunumi

Dažādi bezmugurkaulnieki pārziemo atšķirīgi

Savvaļas dzīvnieku pārziemošanas metodes ir dažādas. Kā aukstos ziemas mēnešus aizvada bezmugurkaulnieki? – par to šoreiz stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.

Gandrīz visi dzīvnieki, kuru ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras (poikilotermie dzīvnieki) mūsu platuma grādos izteikti aktīvi ir tikai siltajā sezonā, bet ziemā viņi ziemo.

Vieni aiziet bojā, citi meklē drošas vietas

Dominējošais poikilotermo dzīvnieku sugu daudzums pieder bezmugurkaulnieku tipam. Lielākajai daļai šo radījumu attīstības process sastāv no vairākiem posmiem. Daba parasti noteikusi konkrētu variantu, kurā no attīstības posmiem katram bezmugurkaulniekam jāziemo. Piemēram, kukaiņiem, un tāpat vēl dažiem citiem posmkājiem, ir divi pārziemošanas pamata varianti.

Attēlā: Daudzu sugu tauriņi rudenī iet bojā, atstājuši aiz sevis pēcnācējus

Pirmajā variantā pieaugušais dzīvnieks iet bojā pirms aukstā perioda, atstājis aiz sevis pēctečus vai nu oliņas, vai kāpura, vai kūniņas stadijā. Otrajā variantā pieaugušais īpatnis atrod sev pašam drošu pārziemošanas vietu, kurā ziemas laikā vajadzētu būt labvēlīgai – vidēji zemai, vienmērīgai – temperatūrai, un sagaida tajā nākamo silto sezonu.

Attēlā: Zeltactiņas pārziemo pieauguša īpatņa stadijā

Tiesa, ir dažas kukaiņu sugas, kuru pārstāvji pārziemo gan kāpura, gan pieaugušā īpatņa stadijā, piemēram, zemesvēzis, maijvabole, un ir arī insekti, kas var pārlaist ziemu gan oliņas, gan kāpura, gan kūniņas formā, teiksim, istabas muša. Savukārt, zirnekļi, kuru dzīvesvieta saistīta ar cilvēku mājokļiem, visu gadu, arī ziemā, var eksistēt gan pieaugušā īpatņa, gan oliņas stadijā. 

Siltumā zem zemes

Dažādās attīstības stadijās un parasti vidēji dziļi pazemē ziemu pārcieš sauszemes ērces. Šie zirnekļveidīgie it kā nojauš, ka pie mums sals reti iesniedzas augsnē vairāk par pusmetru, jo īpaši, ja zemi klāj cieša nobirušo lapu kārta un dāsna sniega sega.

Augsnē zem sasaluma kārtas ziemo sliekas. Arī sauszemes gliemeži, gan kailgliemeži, gan čaulgliemeži, cenšas nolīst kaut kur zem zemes. Turklāt čaulgliemeži gatavojas jo uzcītīgi – savas čaulas ieejai priekšā no sacietējošu gļotu slāņa izveido «ziemošanas vāciņu».

Starp citu, viens otrs kukainis glābjas no ziemas līdzīgi gājputniem – dažas spāru un tauriņu sugas dodas ceļojumā uz siltajām zemēm.

Mainās dzīvības procesi

Tepat ziemot palikušo kukaiņu vairākuma un daudzum daudzu citu   bezmugurkaulnieku ķermenis zināmu laiku pirms ziemošanas fizioloģiski īpaši sagatavojas – uzkrāj brīvo glicerīnu un dažas citas vielas, kas kavē audu plīšanu, novēršot ledus kristāliņu veidošanos tajos.

Bezmugurkaulniekiem nokļūstot zemā temperatūrā, viņu dzīvības procesi būtiski palēninās vai bezmaz apstājas. Kad tas notiek, var teikt, ka ir iestājies tā saucamais anabiotiskais jeb apturētās dzīvības stāvoklis, dēvēts arī par “diapauzi”. Diapauze ilgst, kamēr apkārtējā vide nav kļuvusi organisma aktivitātei labvēlīga, normālos apstākļos – līdz pavasarim. Anabiotisko stāvokli nereti mēdz pārtraukt ziemas atkušņi, kas pēc tam, kad atgriežas sals, izraisa ne viena vien nelaikā „pamodinātā” un aktivizētā kustoņa bojāeju.

Attēlā: Anabiotsko stāvokli nereti mēdz pārtraukt ziemas atkušņi

Ziemā visu laiku nedaudz aktīvas ir bites un skudras. Neskaitāmi šo dzīvnieku vienas saimes īpatņi cieši apvienojas īpašos ziemošanas kamolos, kuros katrs no viņiem, lēni kustoties, izdala sava ķermeņa siltumu, tādejādi sildot cits citu. Bites kamolus veido starp kārēm stropos, bet skudras – pazemē zem pūžņiem.

Lasīt vairāk:

• Lūko aveņu pangodiņa pangas
• Uzsākts darbs pie Skrīveru dendroloģiskā parka rekonstrukcijas plāna izstrādes
• LVM vēl nebijušā apjomā atjauno pelēkās kāpas