30 • 11 • 2017
Rudens rosība Latvijas mežos
Līdz ar pirmo sniegu un dzestrajiem ziemeļu vējiem, ir pienākušas pēdējās rudens dienas un jau pavisam drīz svinēsim Ziemas saulgriežus. Arī daba gatavojas ziemas mieram, tāpēc atskatīsimies uz to, kā gada aukstākajam laikam gatavojas Latvijas mežu iemītnieki.
Šogad novembris Latvijas lielākajā daļā izrādījies pietiekami labvēlīgs, lai redzamu aktivitāti spētu saglabāt itin daudzi sauszemes bezmugurkaulnieki – dažādi kukaiņi, tāpat zirnekļi, mitrenes, kaulenes, tūkstoškāji, gliemeži. Mērenu aktivitāti dzestrajā gada periodā saglabā arī daļa to bezmugurkaulnieku, kuri ziemo dziļi pazemē – tārpi, ērces, vēžveidīgie. Tomēr vairākumam mūsu sauszemes bezmugurkaulnieku gada bargo periodu paredzēts pārdzīvot sastingušiem. Viņu organismos jau rudenī, tuvojoties salam, krietni samazinās ūdens daudzums, toties pieaug glicerīna apjoms, tāpēc tajos vairs neveidojas šūnas graujošie ledus kristāli.
Rudens zīmīgākais process – lapkritis – jau beidzies. Šogad tas bija īpaši straujš. Pirms lapu atdalīšanās lielākā daļa barības vielu no tām pārgāja auga stumbrā, bet lejup kopā ar lapām novirpuļoja nevajadzīgās un kaitīgās vielas, kas tajās uzkrājušās. Visiem kokaugiem rudenī krietni samazinās augšanas intensitāte. Ziemā tā apstāsies pavisam, lai atkal atjaunotos pavasarī.
Siltu nokrāsu vizuāli drūmajā rudens kopainā nodrošina mūžam zaļi tērptie skujkoki. Daudzviet mežos par skatāmu zaļumu, kamēr vien zemi neklāj bieza sniega sega, gādā arī pirmajā stāvā augošie puskrūmi – mellenāji un brūklenāji.
Novembrī valdošais dzestrums ne tikai nebiedē, bet pat ir tīkams ne vienai vien sēņu sugai. Arī tad, ja ir neliels sals, kas mazliet apsaldē šīs sēnes, tās tik un tā turpina augt, līdz sals kļūst stiprs un noturīgs.
Dzērveņu gan šogad bija itin daudz. Kur ogas nav nolasītas, tās jau tapušas mīkstas, jo nogatavojušās. Pateicoties lietavu izraisītajiem plūdiem, sarkanās ogas labu laiku atrodas zem ūdens, tāpēc arī krietni izmirkušas. Šis rudens, kā izrādās, ir viens no mitruma bagātākajiem visā Latvijas meteoroloģisko novērojumu vēsturē un nokrišņiem bagātākais šajā gadsimtā!
Lašveidīgajām zivīm – strauta forelēm, lašiem un taimiņiem oktobrī sākās nārsta periods. Upes novembrī ir lašu pilnas. Lašveidīgo zivju ikri paliks nārstojošo vecāku īpaši izraktās bedrītēs, kur gulēs līdz pavasarim. Upēs no jūras joprojām iepeld un pret straumi uz savām nārsta vietām migrē par zivīm nereti aplam dēvētie apaļmutnieki - upes nēģi.
Novembra sākumā debesīs bieži skanēja visiem zināmo gājputnu – zosu – sasaukšanās. Saklausītās zosis saskatīt parasti nav viegli, jo lielākoties viņas lido augstu, toties glītos kāšos vai vismaz rindās. Uzkrītošs šo putnu skaita pieaugums Latvijā konstatējams tieši migrācijas laikā. Arī jūras kraukļi ir starp tām daudzajām gājputnu sugām, kurām caurceļošanas periodā pie mums konstatējams būtisks īpatņu skaita pieaugums. Der atcerēties, ka šie putni, lidojot vairāki vienkop, tāpat kā zosis izveido glītu rindu vai pat kāsi. Raugoties no lielāka attāluma, jūras kraukļus var sajaukt ar zosīm.
Kuplā skaitā pa ārēm klīst jaukti mazputniņu bariņi, kuri, iestājoties aukstajam laikam, ik gadu apvienojas, lai būtu drošāk – vairāk dažādu acu un ausu vienkopus. Ir arī pretēji noskaņoti lidoņi, kuri aukstajā laikā dzīvo pa vienam, piemēram, dzeņveidīgie.
Pašsaprotami, ka pie cilvēku mājām arvien biežāk un lielākā skaitā parādās barību diņģējoši spalvaiņi. Tomēr jāatceras: ja reiz iesākts tos barot, tad jāturpina, jo putniņi, kuri pierod pie allaž pieejama ēdiena, sāk paļauties, ka ēdmaņa tur būs atrodama vienmēr!
Gandrīz visi Latvijas zvēri, gaidot ziemu, pārģērbjas atbilstošā kažokā – siltākā un gaišākā par vasaras tērpu. Lūšiem, lapsām, baltajiem zaķiem vairāk apmatotas top pat pēdu apakšas. Sermuļiem, zebiekstēm un baltajiem zaķiem ziemas tērps kļūst sniegbalts, bet pārējām sugām tas tikai kļūst gaišāks.
Daļai mūsu platuma grādos mītošo zīdītāju paredzēts ziemu pavadīt guļā. Kad sāk trūkt barības, kļūst auksts, tie slīgst nemaņā. Eži, susuri, sikspārņi, liekas dziļā miegā jau oktobrī vai pašā novembra sākumā. Bet “trauslā” ziemas miega gulētāji – āpši, jenotsuņi, lāči -, kamēr vien pietiekamā daudzumā atrodama barība, staigā, meklējot kaut ko ēdamu. Migās tie iegulst tikai iestājoties manāmam salam.
Tiem zīdītājiem, kuriem aukstajā laikā nav paredzēts atrasties guļā, jau rudenī sākas barības krājumu vākšanas laiks. Viscītīgāk un uzkrītošāk to dara bebri. Tie nograuž lapu kokus un krūmus, sagarina tos un nogādā uz zemūdens noliktavām. Pārtikas rezerves itin čakli krāj arī citi izmēros mazāki grauzēji – vāveres un peļveidīgie.
Pēdējā rudens mēneša nogalē sākas mežacūku riesta periods, kas ilgst līdz pat janvārim. Vairošanās sezonas sākumā pieaugušās cūkas padzinušas mazliet nostāk sivēnus, bet pieaugušie tēviņi jeb kuiļi, uz laiku atmetuši līdzšinējo vientuļnieku dzīves veidu, sākuši sekot mātīšu bariem cieši pa pēdām. Kuiļi ir gatavi, laižot darbā ilkņus, mēģināt nosargāt savas pašpasludinātās saimnieku tiesības uz nolūkotajām dāmām no citu kuiļu tīkojumiem.
Lasīt vairāk:
