Lai gan marts ir pirmais pavasara mēnesis, tas nebūt nenozīmē, ka aukstums ir atkāpies. Sinoptiķi vēl sola salu, tomēr arvien biežāk gaisā jaušamas pavasara vēsmas. Savukārt meža dzīvnieku pasaulē viss rit savu gaitu.
Ziema šogad bijusi ar meteoroloģiskajiem rekordiem visnotaļ bagāts, daudzveidīgs gadalaiks. Gan, drebinot zobus, pārciesti pamatīga aukstuma periodi, gan, sūkstoties par silto laiku, aizvadītas slēpošanai nepiemērotas nedēļas nogales. Nav vairs nekas neparasts, ja valsts vienā galā līst, otrā – snieg un puteņo. Nekas neparasts, ja temperatūras starpība starp rietumu un austrumu novadiem atšķiras pat par 20 grādiem.
Nekas neparasts, ka šoziem, tāpat kā citugad, temperatūrai pakāpjoties virs nulles, zālāju un ziemāju lauki, mauriņi, pārcietuši sniega segu, atkal tapa zaļi. Nekas neparasts, temperatūrai pakāpjoties virs nulles, atklātās vietās šādi tādi kukainīši un dažu sugu zirneklīši bija redzami rosāmies.
Silts kažoks un ciešs miegs
Daudzu sugu zīdītāji jeb zvēri aukstajā gada periodā izskatās lielāki, nekā siltajā laikā, jo kopš rudens tērpušies biezākos kažokos. Daļa aukstajā sezonā aktīvo zvēru auti arī ziemas “apavos” – biezāks kļuvis viņu kāju pirkstu apmatojums.
Āpšiem, jenotsuņiem, ežiem, susuriem, sicistām, kā zināms, ziema aizrit miegā vai dziļā snaudā. Arī ziemeļu apgabalos mītošajiem Eiropas lielākajiem plēsīgajiem zvēriem – lāčiem –, ja vien viņus atkušņa siltums vai kāds cilvēks nav iztraucējis, būtu jāatrodas ziemas guļā. Lācis ir ne vien Eiropas lielākais plēsīgais zvērs, viņš ir arī pats lielākais zvērs, kurš dodas ziemas guļā.
Interesanti ziemas dzīvei pielāgojušās vāveres – vienīgie mūsu grauzēji, kuri jebkurā gadalaikā ir aktīvi tikai dienā. Viņas, kā zināms, nav ziemas miega gulētājas, tomēr sliktos meteoroloģiskajos apstākļos rudās kuplastes uz zināmu laiku nolien savās ligzdās vai dobumos un snauž caurām diennaktīm.
“Kāzu” laiks
Vairumam kustoņu ziema ir laiks, kurā izteikti darbojas evolūcijas pamatprincips “izdzīvo pielāgotākie”. Tomēr dažu sugu pārstāvjiem tieši gada aukstajā laikā rit pārošanās laiks!
Saldūdens mencas vēdzeles (aukstumu caurcaurēm mīlošas zivis) nārstu sāka jau tad, kad ūdens temperatūra noslīdēja līdz +2 grādiem, bet visintensīvāk šis process viņām rit tieši ziemas bargākajos mēnešos – janvārī, februārī. Lai gan vēdzeles ir vienpates, nārsta periodā dzimumgatavie – vismaz piecpadsmit centimetrus garie – šo zivju īpatņi pulcējas vienkop seklās vietās mazo upju augštecēs.
Jau janvāra beigās beidzās “kāzu” periods meža cūkām. Nu pieaugušie kuiļi atkal dzīvo pa vienam, bet sivēnmātes – baros, kopā ar palieliem pērnajiem sivēniem un puscūčiem.
Vilkiem janvārī, sākoties pārošanās periodam, pajuka ģimeņu ziemas bari, kopā palika tikai abi vecie zvēri, kas visu mūžu ir uzticīgi viens otram (citam vieta tiek dota vien tad, ja iepriekšējais partneris gājis bojā). Trīsgadīgie vilku tēviņi tad sacenšas jauno vai atraitnēs palikušo vilceņu dēļ, bet dzīvesbiedru visam mūžam izvēlējās vilku mātītes. Tas nu ir noticis.
Kā zināms, tieši gada aukstākajā periodā (janvārī, februārī) mīlas priekiem ļaujas arī bebri. Šīs nodarbes rezultāts: aprīlī vai maijā katra pieaugusī bebru mātīte laidīs pasaulē trīs līdz piecus labi attīstītus mazuļus.
Klāt jau arī lapsu “kāzu” laiks, tādēļ nav jābrīnās, redzot divas, trīs lapsas vienuviet. Šie zvēri riesto februārī – martā. Neraugoties uz to, ka kaislību perioda sākumā katrai mātītei zināmu laiku seko vairāki tēviņi, kuri cits ar citu laiku pa laikam izkaujas, lapsas ir monogāmas – mātīte atdodas tikai vienam sekotājam, ar kuru uz vienu sezonu veido stabilu pāri.
Arī lūšiem klāt riests. Pārošanās periods ilgst no februāra sākuma līdz marta vidum. Palielinājusies šo zvēru aktivitātei, tie vairāk pārvietojas, tātad, vairāk atstāj pēdu nospiedumus, kur dabas draugi var veiksmīgi novērot sniegā vai dubļos, atliek tik vērot! Lasot pēdas, var secināt, ka riestam teju nobriedusi arī daļa pelēko zaķu.
Putni – pamanāmākie dzīvnieki ziemā
Mazie putniņi spēj izturēt aukstumu tikai tad, ja ir laicīgi un pietiekami paēduši. Putniem ir strauja vielmaiņa, tādēļ kokiem bagātākās vietās visu dienas gaišo periodu pulciņos siro zīlītes, zeltgalvīši, dzilnīši, mizložņas un citi mazputniņi. Patstāvīgos pulciņos turas svilpji jeb sarkankrūtīši, tāpat – garastītes, zaļžubītes. Pa vienam ziemā nelabprāt dzīvo arī vārnveidīgie lidoņi.
Bet pa vienam labprāt ārpus ligzdošanas laikā parasti uzturas dzeņveidīgie. Ja dzeņi aizdomīgi bieži rosās lielu kļavu vainagā, der cītīgāk pavērot ko īsti putni tur dara. Dzeņi ir kāri uz kļavu sulu. Varbūt tā jau sākusi tecēt? Plēsīgie putni gan kļavu sulu nedzer, bet ziemu lielākoties vienatnē aizvada arī viņi.
Visiem putniem – galvenās rūpes: izdzīvot līdz īstajam pavasarim – pārdzīvot ziemu, lai kāda tā būtu, – sagaidīt riesta laiku. Daži lidoņu tēviņi jau tagad tik ļoti jūtas veiksmīgi pārziemojuši, ka vēsta par to ar savām dziesmām. Lielās zīlītes parasti sāk dziedāt jau laikus, šogad tas notika janvāra sākumā. Februāra sākumā iedziedājās arī zilzīlītes, melnie mežastrazdi. Tagad pilnā sparā dzied egļu krustknābji, riesta dziesmu vietām uzņem priežu krustknābji. Klusās naktīs parasta ir meža pūču ūjināšana. Dienās – jūras ērgļu klikšķināšana. Ar zaļām skujām nomaskētas ligzdas tuvumā nereti redzami lidināmies abi pāra putni. Jūras ērgļi, tāpat kā meža pūces, ligzdošanu uzsāk agri: februāra beigās vai marta sākumā pieaugušās mātītes izdēj olas.
Pie agrajiem ligzdotājiem pieder arī kraukļi un riekstroži. Jau manāms viņu pirmsriesta noskaņojums, – šie putni sākuši dzīvot pāros, nepamet savu teritoriju un iedziedas. Saulainās dienās var tapt dzirdama lielāko dzeņu – melno dzilnu – tēviņu spalgās, tālu skanošās riesta dziesmas, jo sākot no februāra vidus kaislīgākos šīs sugas putnus sāk pārņemt pirmskāzu nemiers.
Visbeidzot, jau ir manīti pirmie gājputni – ķīvītes, meža zosis, sējas zosis, ziemeļu gulbji, meža baloži, sloka, lauku cīrulis. Cilvēkiem vajadzētu par gājputnu atgriešanos priecāties, tomēr daļa ļaužu sagaida pavasara migrantus ar bažām. Putnu gripas dēļ.
Lasīt vairāk: