Piesakies jaunumiem
24 • 10 • 2018
Daba aktīvi gatavojas ziemošanai
Oktobris ir mēnesis, kad lapu krāšņums pārsteidz ne vienu vien rudens baudītāju. Šogad šis mēnesis dabas daiļuma vērošanai bijis īpaši labvēlīgs. Iespējams, ka tas skaidrojams ar neierasti siltajiem laikapstākļiem un nelielo nokrišņu daudzumu, kura dēļ šajā rudenī ūdensnecaurlaidīgos zābakus esam teju vai aizmirsuši.
Lapu koku krāsošanās ir ikgadēja rudens parādība. Kāpēc un kā īsti lapu kokiem rudeņos krāsojas lapas? Lapu krāsu maiņa vēl nav pilnīgi izpētīta parādība, tomēr ir zināms, ka patiesībā šai procesā nekas jauns nenotiek – vien atklājas iepriekš nesaskatāmais un atsedzas līdz tam nomāktie krāsas atstarojošie pigmenti. Vasarā koku lapās dominē fotosintēzei nepieciešamie hloroplasti jeb pigmenti, kas atstaro jeb neabsorbē zaļo gaismu. Rudenī, kad dienas top īsākas, fotosintēze samazinās, tāpēc hloroplasti noārdās, tādejādi atsedzot iepriekš nomāktos pigmentus, kas atstaro citu krāsu gaismu: antocianīni atstaro sarkanu un purpursarkanu, bet karotinoīdi atstaro dzeltenu un oranžu gaismu. Tā rodas visu iecienītais krāsainais jeb zelta rudens!
Tomēr lapu dzeltēšana un sārtošanās agrāk vai vēlāk beidzas. Tai seko novecojušo lapu brūnēšana, kas liecina par šūnu bojāeju, un lapkritis. Lapas birst, jo dažādi faktori rudenī veicina šūnu apvalkus noārdošo vielu sintezējošu fermentu veidošanos. To ietekmē vietā, kur koka lapa piestiprinājusies pie stumbra, pamazām zūd starpšūnu kontakti un lapa kļūst gatava atdalīties. Nometot lapas, koki ik rudeni gatavojas nelabvēlīgo laika apstākļu pārciešanai ziemā. Bet skujkoku – egļu, priežu, un kadiķu skujas, tuvojoties ziemai, nedz zaudē hlorofilu, nedz nobirst. Šo mūžīgo zaļumu nodrošina skuju adatveidīgā forma un mazā virsma, kas maksimāli samazina iztvaikošanu, tāpēc koka fizioloģijai kaitējošie procesi sala laikā tos tikpat kā neskar.
Ne tikai ainavas krāsošanās un lapkritis ir ar augu pasauli saistītie rudenīgie procesi. Mežos turpina nogatavoties arī dažādi augļi. Liela daļa no šiem labumiem nav pārtikā izmantojami vai pat ir bīstami, tomēr šur tur joprojām saglabājies kāds gardums, bet dzērveņošanai oktobrī ir īstākais laiks!
Šomēnes beidzas arī intensīvās sēņošanas sezona. Mēneša sākumā vēl atrodamas vairākas no mums ierastajām ēdamajām sēnēm, bet tā otrajā pusē ievācamas galvenokārt cūcenes, alksnenes, bērzlapes, vilnīši, celmenes. Joprojām manāmas arī sēņēdāju vidū mazāk cienītās gliemezenes, sērsnenes, neīstās gailenes, pūpēži, pūkaines, vītenes, rudens bisītes un citas mazpopulārās sēnes.
Sastinguši dažādās attīstības stadijās, slēptuvēs ziemu tiecas pārlaist mūsu faunas sauszemes bezmugurkaulnieki – tie dzīvnieki, kuri gada bargo periodu nespēj pārdzīvot aktīvā stāvoklī. Daļa ziemošanu sāk savlaicīgi, bet vairākums – tieši oktobrī.
Rudenī teju visi dzīvnieki, kuriem daba nav paredzējusi bojāeju, gatavojas ziemošanai, jo šis gadalaiks ir bīstams periods gan aukstuma, gan iespējamā barības trūkuma dēļ. Vairākums zīdītāju ne vien “pārģērbjas” ziemas kažokos, bet arī steidz uzkrāt tauku un olbaltumvielu rezerves. Kad sāk trūkt barības un kļūst auksts, daļa no tiem iekārtojas kādā slēptuvē un ieslīgst ziemas miegā. No zvēriem – ziemas miega gulētājiem – Latvijā sastopami āpši, jenotsuņi, lāči, meža sicistas, četru sugu susuri, sešu sugu sikspārņi un divu sugu eži. Visagrāk guļvietā iekārtojas sicistas, susuri, sikspārņi un eži.
Putni ziemas guļā neliekas, tomēr vairākums no šeit ligzdojošajiem rudenī dodas uz siltajām zemēm. Salīdzinot ar septembri, ieraugāmo un saklausāmo vietējo gājputnu daudzums oktobrī krietni samazinās, taču šai mēnesī joprojām ir diezgan daudz cauri ceļojošu lidoņu, kuri mēdz pie mums uz kādu laiku aizkavēties, lai atgūtu spēkus.
Ārpus ziemotuvēm oktobra pirmajā pusē joprojām atrodama vērā ņemama daļa abinieku – vardes, kokvardes, krupji, tritoni. Ziemotuvēs vēl nav ielīdusi, tāpēc ieraugāma sildāmies saulītē aizvējā, arī zināma daļa rāpuļu, pārsvarā, odzes, pļavas ķirzakas, glodenes.
Oktobris - mēnesis, kurā parasti sākas lašu, taimiņu, strauta foreļu, arī sīgu un repšu nārsta periods. Migrēt uz savām nārsta vietām turpina arī upes nēģi.
Lasīt vairāk:
