2023
09 • 11 • 2023
Dzeltenkakla klaidoņpele – tāllēkšanas un barības krājumu meistare
Dzeltenkakla klaidoņpele (Sylvaemus/Apodemus flavicollis) ir viena no trim Latvijā mītošajām klaidoņpeļu ģints sugām – augumā prāvākā. Visbiežāk tās var sastapt lapkoku mežos un jauktu koku mežos. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis stāsta ne tikai, kur un kā atpazīt dzeltenkakla klaidoņpeles, bet arī atklāj tām raksturīgo uzvedību rudens un ziemas laikā.
Dūšīgākā Latvijas pele
Latīniskais dzeltenkakla klaidoņpeles sugas nosaukums flavicollis latviešu valodā nozīmē “dzeltenkaklainā”. Droši, ka gan latīniskā, gan latviskā sugas nosaukuma uzdevums ir akcentējoši norādīt: šai klaidoņpelei, atšķirtībā no pārējām klaidoņpelēm, pakaklē starp priekškājām uz balta pamatapmatojuma fona atrodas uzkrītošs, vairāk vai mazāk dzeltens zīmējums. Tiesa, jaunajiem īpatņiem tas sākumā zināmu laiku var izpalikt. Pieaugušo dzīvnieku pakakles zīmējuma forma un izmērs mēdz atšķirties. Arī klaidoņpeļu ķermeņa virspuses apmatojuma krāsa variē no tumšbrūnas līdz dzeltenrudai.
Papildinot dzeltenkakla klaidoņpeles ārienes aprakstu, noteikti jāuzsver – viņa ir lielgalvaina, garpurnaina, lielacaina un garausaina. Jāpiebilst, ka visnotaļ gari ir arī klaidoņpeles taustes mati jeb vibrisi.
Droši var teikt: dzeltenkakla klaidoņpele – miesās dūšīgākā Latvijas pele. Pieauguša kustoņa ķermeņa un galvas kopējais garums bieži vien sasniedz un nereti pat pārsniedz 13 centimetrus. Tēviņi caurmērā ir lielāki par mātītēm, taču citu atšķirību starp dzimumiem nav, ja neskaita zobu vairāk vai mazāk sadriskātās tēviņu ausu malas.
Zīmīgi, ka dzeltenkakla klaidoņpeles pakaļkājas ir ievērojami garākas par priekškājām, to pēdas manāmi lielākas par priekškāju pēdām, tāpēc šie dzīvnieki parasti pārvietojas lēcieniem, kas mēdz būt visai tāli – pat metra garumā. Tāllēcienos atstātie pēdu nospiedumi izkārtoti trapecveidā – kā vāverēm un zaķiem. Toties nelielus attālumus klaidoņpeles reizēm mēdz pārvarēt ar ne īpaši tāliem lēcieniem, kas balstīti tikai uz pakaļkājām.
Aste dzeltenkakla klaidoņpelei garumā sasniedz viņas ķermeņa garumu vai ir garāka par ķermeni. Taču atsevišķi sugas pārstāvji mēdz būt uzkrītoši īsastaināki par vairākumu, jo viņiem astes daļa gluži vienkārši ir atmirusi, nopuvusi, nokritusi vai paša īpašnieka nograuzta. Aste nereti palīdz glābt dzīvību, izbēgot no mednieka, taču tās galvenais uzdevums – līdzsvara noturēšana, kas ir īpaši svarīga, pelei kāpelējot pa zariem.
No sēklām līdz koku mizai un pumpuriem
Tas skan pretrunīgi, bet klaidoņpeles nav klaiņotājas. Viņas ir nometnieki. Šīs peles nav radušas haotiski, bezmērķīgi klaiņot. Īpatnējo ģints latvisko nosaukumu cilvēki viņām, visticamāk, piešķīruši tāpēc, ka klaidoņpeles regulāri ir spiestas pārcelties no vienas apmešanās teritorijas uz citu – no vietas, kurā beigušies barības krājumi, uz vietu, kurā ēdiena joprojām pietiek. Tātad, šie dzīvnieki nevis klaiņo, bet pārvietojas, lai nenomirtu badā. Aukstajā sezonā viņām tādēļ ir izteikta zināma nosliece uz sinantropizāciju – uz ieviešanos ēkās, kuras ļaudis uzbūvējuši mežā vai netālu no meža.
Dzeltenkakla klaidoņpeļu barības sastāvs būtiski atkarīgs no sezonas. Ēdienkartē dominē augu sēklas, tajā ietilpst arī saknes, augļi, mazākā daudzumā pumpuri, asni un citas augu zaļās daļas. Tomēr vairošanās periodā klaidoņpeles neliedz sev iespēju barībā izmantot sauszemes bezmugurkaulniekus. Īpašs šo grauzēju kārums – kļavu un liepu sēklas, ozolzīles, lazdu rieksti. Jaunu kociņu miza, koku smalko zariņu miza, pumpuri – arī labu labais ēdiens.
Zariņu, pumpuru, dažādu auglīšu un sēkliņu, pat kukaiņu iegūšanai dzeltenkakla klaidoņpelēm nākas akrobātiski rosīties pat vairāku metru augstumā pa koku un krūmu zarotni.
Čaklas barības krājējas
Dzeltenkakla klaidoņpeles nav aktīvas alu racējas, tāpēc relatīvi bieži apdzīvo dobumus, dobus celmus un putnu būrus. Tomēr, ja tamlīdzīgu piemērotu slēptuvju trūkst, viņas iemanās izveidot midzeņus bedrītēs koku pasaknēs, iedobēs kritalās, blīvās zaru kaudzēs, bet, ja arī tas nav iespējams, tad sadūšojas rakt pazemes ejas ar īpašām kamerām un vairākām ieejām, pie kurām redzami raksturīgi zemes izsviedumi.
Izveidotajās slēptuvēs tiek glabāti barības krājumi ziemai. Dzeltenkakla klaidoņpeles ir čaklas krājējas. Visu rudeni viņas cītīgi vāc rezerves – ne tikai uzlasa zemē nobirušās koku un krūmu sēklas, bet arī veikli kāpelē pa stumbriem un zariem. Ja vajag, viņas itin veikli rāpjas pa lakstaugu stiebriem. Dzīvnieki kāpelē, vāc, un stiepj uz slēptuvēm sēklas. Ja padevusies dāsna sēklu raža, vienas dzeltenkakla klaidoņpeles ierīkotās barības rezervju glabātuvēs var būt sarūpēts kilogramiem ēdmaņas!
Rudeņos, gatavojot barības krājumus, dzeltenkakla klaidoņpeles sekmē sēklu izplatīšanos.
Trīs klaidoņpeļu ģints sugas
Dzeltenkakla klaidoņpele ir viens no Latvijas mežos biežāk sastopamajiem zīdītājiem, kas labprāt piemājo ar kritalām un biezu pamežu bagātās vietās. Līdz pirmajai apmatojuma maiņai jauna dzeltenkakla klaidoņpele pēc kažoka krāsas ir ļoti līdzīgas kādai savai radiniecei – mazajai meža klaidoņpelei jeb pundurklaidoņpelei, kas Latvijas mežos sastopama salīdzinoši reti.
Trešā no Latvijā mītošajām klaidoņpelēm ir svītrainā jeb lauka klaidoņpele. Viņa viegli atšķirama pēc tumšās svītras, kas stiepjas gareniski pāri mugurai no pieres līdz astei. Šī suga kopumā pie mums sastopama ļoti bieži, taču galvenokārt lauksaimniecības zemēs un tām piegulošās mežmalās, krūmājos, aizaugušos izcirtumos, bet mežā ir ļoti reta.
Lasīt vairāk:
