Jaunumi

Interesanti fakti par šī gada dzīvnieku – zebieksti

Maza, slaida, garu kaklu un strupu iesārtu purniņu, klusi un nemanāmi lunkaniem lēcieniem Latvijas valsts mežos pārvietojas šī gada dzīvnieks – zebiekste.

Zebiekste ir mazākais plēsēju kārtas (Carnivora) zīdītājs. Pat labi paēdušas pieaugušas zebiekstes svars parasti nepārsniedz 100 gramus, bet garums, mērot no strupā, garo ūsu ieskautā purna galiņa līdz īsās astītes galiņam, vidēji ir 15 centimetri.

Neilgi pēc gada dzīvnieka pasludināšanas mazo un veiklo dzīvnieku baltajā ziemas kažokā novēroja AS “Latvijas valsts meži” (LVM) Dienvidkurzemes reģiona plānotājs.

Ziemā – baltākais Latvijas zvērs

Zebiekste ir sermuļu dzimtā (Mustelidae) iekļauta suga. Pārtulkojot latviski tās latīnisko jeb zinātniskos nosaukumu Mustela nivalis, iznāk „sniega sermulis”, kas ir visnotaļ atbilstoši, jo zebiekstu kažoks ziemā nudien ir viscaur sniega balts – bez nevienas citas krāsas. Savukārt pavasarī, marta beigās, aprīļa sākumā, kad dzīvnieks ietērpjas vasaras ģērbā, sniega krāsā paliek vairs tikai viņa apakšpuse – pakakle, krūtis, vēders. Ziemas tērpa uzdevums ir palīdzēt dzīvniekam saplūst ar apkārtējo vidi. Diemžēl  nereti efekts izrādās pretējs un kļūst par defektu: ziemas periodos, kuros nav sniega, zebiekstes kažoka spilgtais baltums tomēr nepārprotami ir ļoti neiederīgs apkārtējā vidē. Kad sniega nav, viscaur baltā tērpts, dzīvnieks izskatās izaicinoši uz tumšā fona, top viegli ieraugāms apēst gribētājiem.

Ienaidnieku zebiekstei netrūkst

Nozīmīgi zvēriņa ienaidnieki ir dažādi dienas plēsīgie putni, vairāku sugu pūčveidīgie putni, kraukļi. Turklāt šie lidoņi ir arī zebiekstes barības konkurenti. To pašu var teikt par plēsīgajiem zvēriem: lapsām, arī caunām, seskiem, ūdelēm, sermuļiem. Zināmu kaitējumu populācijām, protams, nodara infekcijas un invāzijas slimības.

Savukārt zebiekste ir ienaidnieks grauzējiem, abiniekiem, rāpuļiem, putniem un pat bezmugurkaulniekiem (pārsvarā kukaiņiem). Pamatā šmaugā medniece gan pārtiek no nelieliem grauzējiem. Viņa mēdz nobeigt arī kādu kukaiņēdāju, piemēram, cirsli, retāk – kurmi. Grauzējus un kukaiņēdājus gan vasarā, gan ziemā medī galvenokārt zem zemes – šo dzīvnieku alās –, bet ziemā, ja ir sniegs, arī ejās zem sniega. Daudz retāk zebiekste mazos zīdītājus medī virszemē un virs sniega, slēpjoties zemā augājā. Rāpuļus, abiniekus un bezmugurkaulniekus, kuri pametuši ziemošanas vietas, un daudzu sugu putnus, kuru ligzdas  ar olām un mazuļiem atrodas uz zemes, zebiekstes apdraud gada siltajā laikā.

Teicamas fiziskās īpašības

Lai arī ļoti maziņa,  zebiekste spēj pievarēt par sevi trīs četras reizes lielāku kustoni, jo ir ļoti mudīga, lunkana un apveltīta ar labu reakciju. Viņa aši metas virsū nolūkotajam prāvajam upurim, piemēram, ūdensžurkai jeb ūdeņu strupastei, un parasti iekožas tā pakausī, skaustā vai kaklā. Pēc tam uzbrucēja ar noķērumu zobos apkrīt augšpēdus un tā guļ, kamēr laupījums ir pagalam. Tad zebiekste aizstiepj upuri kādā mierīgākā vietā un tikai tur sāk to ēst. Viņa nespēj ieturēt maltīti, iekams nejūtas droša. Nereti, īpaši ziemā, zebiekste tīši nomedī vairāk nekā spēj apēst, lai veidotu barības krājumus. Ēdiena rezerves viņa noglabā kādā celmā, koka pasaknē, akmeņu kaudzē, alas atzarā vai kaut kur citur ierīkotā noliktavā.

Ja kādā vietā potenciālo medījumu apjoms būtiski samazinās, zebiekste maina savu apdzīvojamo teritoriju.

Zīmīgi pēdu nospiedumi

Netieši par zvēriņa klātbūtni kādā vietā visvieglāk un drošāk var uzzināt pēc pēdu nospiedumiem, kas ziemā mēdz būt ieraugāmi sniegā. Zebiekstes īso kāju pēdiņām ir relatīvi liela atbalsta virsma, tāpēc dzīvnieks neiegrimst pat irdenā, dziļā kupenā. Tiesa, ja ir izvēle, virszemē zebiekste uzturas salīdzinoši maz, tāpēc arī miņas sniegā nav ik uz soļa ieraugāmas pat tur, kur viņa apmetusies uz pastāvīgu dzīvi. Kustonītis pārvietoja klusi un veikli, galvenokārt pa savu potenciālo upuru peļveidīgo grauzēju un arī pa kurmju ejām.

Pēdu nospiedumi liecina, ka garā, lokanā rumpja un īso kājiņu dēļ zebiekste virszemē drasē kūkumojot, lunkaniem lēcieniem, kas, ja vien kustonis nav iztrūcināts vai aizrāvies ar medījuma vajāšanu, lielākoties ir vienmērīgi, parasti 25–35 centimetrus gari. Labās un kreisās puses kāju nospiedumi allaž atrodas tuvu līdzās – pa pāriem. Zvēriņa pakaļkāju nospiedumi, pārvietojoties īsiem lēcieniem, gandrīz vienmēr mazliet apsteidz priekškāju nospiedumus, bet, izdarot garākus lēcienus, pakaļkāju pēdas parasti trāpa priekškāju pēdu ieminumos un pārklāj tos. Ne īpaši dziļi, ne īpaši lielus attālumus, bet bieži un labprāt zebiekste ienirst irdenā sniegā un pārvietojas zem sniega segas. Ziemā sekojot pa zebiekstes pēdām, atklājas: uz viļņveidīgi zigzagoto lēcienu virtenēm ik pa laikam kupenā redzams kāds ieniruma un pēc tam izniruma caurums.

Zebiekste nerāpjas augstu augšup stāvošos kokos, taču dažreiz apmeklē un pārmeklē kādu nolauztas egles stumbeni, paložņā pa izgāztu stumbru.

Lasīt vairāk:

• Rīta rosība pie LVM Ziemeļkurzemes reģiona klientu centra
• Īpašas egles LVM Kalsnavas arborētuma kolekcijā
• Interesanti vides ekspertu dabas atradumi pērn Latvijas valsts mežos