Jaunumi

Īpašas egles LVM Kalsnavas arborētuma kolekcijā

Ziemas laikā īpašs gods tiek izrādīts eglei – svētkos tā ir zaļa un skaista rota, bet janvāra izskaņā kalendārs atgādina, ka vārda dienā jāsveic Egles vārda īpašnieces. Parastā egle (Picea abies) ir vienīgā dabiskā savvaļas egļu suga, un tā ir trešā izplatītākā koku suga Latvijā, aizņemot 19 % no mežu kopplatības. Savukārt Latvijas valsts mežu Kalsnavas arborētums ir viena no retajām vietām Latvijā, kur var aplūkot vairāk nekā 300 dažādu sugu un šķirņu skuju kokus. Arborētuma kolekcijā šobrīd aug vairāk nekā 2400 egļu, kas pārstāv vairāk nekā 20 dažādas sugas.

LVM Kalsnavas arborētumā visplašāk pārstāvētā skuju koku suga ir parastā egle (Picea abies). Arborētuma kolekcijā ir ap 100 dažādu parastās egles šķirņu, kas atšķiras pēc auguma, skuju krāsas toņa un daudzveidīgo formu vainagiem, kas var būt cilindrveida, lodes, šauri vai plati koniski, ligzdveida, spilvenveida vai nokareni.

Starp 20 arborētumā augošajām egļu sugām nevar nepieminēt Serbijas egli (Picea omorika) – Dienvidslāvijas kalnu skaistuli ar šauri piramidālu vainagu un izcili dekoratīvu skujojumu. LVM Kalsnavas arborētumā Serbijas egļu grupas jau sāk līdzināties savām māsām dzimtenē!

Attēlā: Serbijas egle

Tāpat arborētumā aplūkojama melnā egle (Picea mariana), kura introducēta no Ziemeļamerikas. Šī suga īpaša ne tikai smalkā skujojuma, bet arī nelielo, 2-3 cm garo un ļoti dekoratīvo čiekuru dēļ. Latvijā izplatīta ir arī asā egle (Picea pungens) – Ziemeļamerikas klinškalnu koks ar patiesi asām skujām. Arī asā egle regulārā vainaga un savdabīgās skuju krāsas dēļ tiek audzēta kā Ziemassvētku koks. 

Attēlā: Melnā egle

Taču īpašu uzmanību pelnījusi arborētumā augošā Sitkas egle. Šis koks ir rekordists, jo tieši šīs sugas pārstāve ir piektais lielākais un trešais garākais skujkoks pasaulē. Olimpiskajā pussalā Vašingtonā aug pasaulē lielākā Sitkas egle – tā ir vairāk nekā 1000 gadus veca, tās augstums sasniedz 58,2 metrus, bet stumbra diametrs – 5,8 metrus. Kalsnavas arborētumā Sitkas egles aug jau 43 gadus un jau tagad sasniegušas varenu augstumu!

Attēlā: Sitkas egles LVM Kalsnavas arborētumā

Sitkas egle – vēsture un izplatība

Egles sugas nosaukums cēlies no salas, uz kuras 1827. gadā vācu botāniķis un dabaszinātnieks Karls Heinrihs Mertens ievāca koku paraugus. Šodien šī Aļaskas sala pazīstama kā Baranova sala, taču pirms gandrīz trīs gadsimtiem tā bija Sitkas sala. Nosaukumu eglei piešķīra 1832. gadā par godu salai, uz kuras to atrada.

Sitkas egles dabiskais izplatības areāls aptver 2900 kilometrus no ziemeļiem uz dienvidiem gar Klusā okeāna ziemeļrietumiem no ASV un Kanādas. Vistālāk uz dienvidiem esošais koks atrodas Mendocino apgabalā Kalifornijā, bet tālākais uz ziemeļiem – Prinča Viljama salā Aļaskā. Piekrastes josla, kurā tas aug, ir aptuveni 400 kilometru plata no austrumiem uz rietumiem.

Eglei ir iespaidīga koniska forma ar smailu vainagu un taisnu stumbru. Tās miza ir plāna, plēksnes atlobās. Zari tievi, un, kamēr jauni, ir šaurā leņķī pret stumbru, bet vēlāk – nokareni.  Čiekuri Sitkas eglei ir ovāli, cilindriski, 5-10 cm gari un 2-3 cm plati. Kad čiekuri ir jauni, tie  ir dzeltenzaļi, bet kad nobrieduši – dzelteni vai gaiši brūni.

Sitkas egle parasti aug vēsās un mitrās vietās. Tā ir mazprasīga pret augsni, patīk vēss, mitrs gaiss, labi aug pusēnā.

No Sitkas egles iegūtajiem kokmateriāliem ir teicamas īpašības: tiem ir augsta izturība un stingrība attiecībā pret blīvumu un svaru. Koksne ir līdzena un bez mezgliem, padarot to par izcilu skaņas vadītāju, kas tiek izmantots akustiskajos mūzikas instrumentos. Koksne savu labo īpašību dēļ izmantota arī kuģniecībā, aviācijā, kā arī papīra ražošanā.

Lasīt vairāk:

• Interesanti vides ekspertu dabas atradumi pērn Latvijas valsts mežos
• No viena čiekura – 20 jauni koki
• Vijciema čiekurkaltē kaltē čiekurus jau 125 gadus