Jaunumi

Šī gada egļu čiekuru raža nodrošinās sēklu rezervi nākotnei

Tuvojoties Ziemassvētkiem un gadu mijai, arvien biežāk domājam par svētku rotu mājās – egli. Taču vai aizdomājamies, ka sākumā mūsu svētku eglīte bija maza sēkliņa! AS “Latvijas valsts meži” (LVM) darbinieki šobrīd īpaši ierīkotās sēklu plantācijās turpina aaktīvi ievākt egļu čiekurus, lai radītu sēklu uzkrājumus turpmākajiem gadiem.

“Egle ir diezgan prasīga pret vides apstākļiem, lai ražotu sēklas. Protams, dabā ir iekārtots tā, ka atsevišķi koki dos sēklu ražu teju katru gadu, bet lielos apmēros ražas nemaz nevar bieži pieredzēt. Apjomīgas čiekuru ražas pamatā eglei nozīmīgākais laiks ir vasaras sākums, kad veidojas jaunie dzinumi un pumpuru aizmetņi nākamajam gadam – slapjos un aukstos pavasaros izveidojas tikai veģetatīvie pumpuri, bet ziedu aizmetņi veidojas tikai tad, kad pavasaris ir sauss un karsts. Tas rada kokam stresu, bet stress rosina vairošanos un sugas saglabāšanu. Tāds bija 2018. gada pavasaris, egles tad ieriesa ziedu pumpurus. Un šogad notika gaidītais – egles bagātīgi uzziedēja! Nu sēklas čiekuros ir nogatavojušās, un ir sācies gaidītais ražas vākšanas laiks,” stāsta “LVM Sēklas un stādi” direktors Guntis Grandāns.

Sēklu vākšanu veic īpaši ierīkotos potētu egļu stādījumos – sēklu plantācijās, kur katrs koks ir kāda īpaši augstvērtīga koka, ko mežkopji sauc arī par izcilajiem kokiem, veģetatīvais klons jeb dubultnieks. Šādas sēklu plantācijas Latvijā dažādos laikos ir ierīkotas vairāk nekā 200 hektāru platībā - ir plantācijas, kas vecākas par 40 gadiem un ražu devušas ne reizi vien (Katvaros, Suntažos, Liepā, Remtē), bet ir arī nesenāk stādītas, kas šogad čiekurus sagādājušas pirmo reizi (“Vecumi” pie Žīguriem, “Liuza” pie Rēzeknes, “Šarlote” Lietuvas pierobežā Šēderes pagastā).

Darbs nav vienkāršs – īpaši apmācīts darbinieks uzkāpj kokā un nozāģē egles galotnes daļu, kurā ir čiekuri. Pēc tam uz zemes čiekuri tiek no zariem noplūkti, rūpīgi sašķiroti, sabērti maisos un no plantācijām nogādāti čiekurkaltēs Kalsnavā un Rendā.  

Kas notiek tālāk? Zarus un bojātos čiekurus sadedzina, lai neizplatītos kaitēkļi un slimības. Apzāģētie koki tuvākajos gados izveidos vairākas jaunas galotnes, kas nākotnē briedinās nākamo sēklu ražu. Čiekuri čiekurkaltes siltumā atveras, tad īpašos sēklu atdalīšanas trumuļos pagrozās un atdod sēklas. Vienā egles čiekurā parasti ir 200 – 250 sēklu, bet īpaši lielos čiekuros, kas garāki par 20 centimetriem, to var būt pat līdz 500 sēklām. Tiesa gan, tās nav diez cik lielas – 1000 sēklu svars ir robežās no 6 – 7 gramiem.

“Varam tikai iedomāties, cik čiekuru ir jāsavāc, lai iegūtu ap 450 kg sēklu, kas ik gadu nepieciešamas stādu izaudzēšanai. Taču īpaši lielas ražas gadā kā šajā ir jāveido rezerve citiem gadiem, kad čiekurus ievākt nevarēs. Šīs ziemas uzdevums ir ievākt tik daudz čiekuru, lai sēklu rezervi papildinātu vismaz nākamajiem trim – četriem gadiem,” teic Guntis Grandāns.

Sēklu plantācijās iegūtās sēklas ir ar augstu ģenētisko potenciālu – no tām izaudzētais nākotnes mežs būs par 18 – 20 % ražīgāks nekā tad, ja sēklas tiktu ievāktas mežaudzēs no nocirstajiem kokiem.

Lasīt vairāk:

• Sēklu rezerves – nākotnes mežu pamats
• Ceļā pēc Ziemassvētku eglītes
• Čiekuru un skuju vainagi – no dabas nākuši svētku vēstneši