Jaunumi

Sēnes, kas aug uz citām sēnēm

Sēņošanas prieks un aizrautība Latvijas iedzīvotājiem nav svešs. Noteiktas sēnes tiek meklētas, bildētas un celtas galdā, tomēr sēnēm piemīt arī būtiska nozīme barības vielu apritē. Sēņu pasaulē ietilpst ne mazums parazītu – organismu, kas mājo citos dzīvos organismos vai uz tiem un barojas ar savu saimnieku vielām. Par parazītisko sēņu saimniekiem mēdz būt gan augi, gan dzīvnieki un cilvēki, gan citas sēnes.

Pelējuma sēnes – mikroskopisku sēnīšu kopums

Mikofīlija (mycota – sēnes + philos – mīlēt) starp sēnēm izrādās ierasta parādība. Itin bieži to var novērot gada siltajos gadalaikos uz bazīdijsēnes (cepurīšu sēnes, piepes, pūpēža) augļķermeņa, kas apaudzis ar vienu no mūsu planētas senākajiem dzīvajiem organismiem – ar pelējumu (Zygomycota).

Šāds atradums nebūt nav unikāls, jo grūti iedomāties virsmu, kura nebūtu piemērota kāda pelējuma augšanai. Pelējuma sēnītes ir neizvēlīgas – var sākt apdzīvot teju visas virsmas. Kāpēc, lai cepurīšu sēnes būtu izņēmums?! Galvenās prasības, lai pelējums augtu un attīstītos, ir pietiekams mitruma un skābekļa daudzums, pieejams ēdiens – oglekli saturošas vielas –, kā arī atbilstoša temperatūra. Ja klimatiskie apstākļi mainās un vairs nav tik tīkami, pelējums spēj “iekonservēties”, lai sagaidītu piemērotu apstākļu atgriešanos, piemēram, pirmajā rudens salā tās neaiziet bojā, bet ieziemojas, gaidot siltumu.

Jāpatur prātā, ka pelējuma veidi mēdz būt dažādi, jo pelējumu rada vienlaikus vairāku sugu mikroskopiskās sēnītes, tātad, tas ir dažādu mikroskopisku sēnīšu sugu kopums.

Hifa – pelējuma redzamā daļa

Pelējums attīstās no mikroskopiskām sporām, kas izplatās pa gaisu. Ja sporas nosēžas uz piemērota substrāta, kur ir atbilstoša temperatūra un nepieciešamais mitruma līmenis, tās uzdīgst, sāk attīstīties un, veidojot sēņotni jeb micēliju, izdzen smalkus pavedienus, ko mikologi dēvē par hifām. Šo hifu biezi savijies pinums ir pelējuma redzamā kārtiņa.

Pelējumu rada dažādu mikroskopisku sēnīšu sugu kopums, tātad arī savijušos hifu pinuma forma mēdz būt dažāda.

Parazītiskais tīmekļpelējums (Syzygites megalocarpus), veidojot un vijot haotiskā tīmeklī savus itin garos hifu pavedienus, pakāpeniski top pūkains kā vate. Šis pūkainais radījums parasti mēdz apdzīvot dažādu sugu lapiņsēņu un beku augļķermeņus. Visbiežāk tas atrodams uz trūdēt sākušām sēnēm. Savas saimnieksēnes trūdus tīmekļpelējums netīši maskē, glīti un blīvi pārsedzot tos ar pavedienu klājienu, kā ar smalki matētiem, galos mazliet izdekorētiem aizkariem.

Parazītsēnes – viegli novērojamas

Latvijā var ieraudzīt arī gaišas (augšpusē baltas, pie pamatnes brūnganas), vien dažus milimetrus garas parazītiskas sēnītes (Tilachidium brachiatum), kas samērā bieži un allaž paprāvās, blīvās kompānijās apaug citu sēņu augļķermeņus, pirmkārt, izvēloties tās augumā necilās lapiņsēnes, kuras jau vairāk vai mazāk atrodas sadalīšanās procesā.

Uz bekām jeb stobriņsēnēm aug beku parazītsēne (Hypomyces chrysospermus) – parazīts, kas šauri specializējies tieši dažādu beku izmantošanā par savu dzīves un attīstības vietu. Šī parazītsēne, attīstoties, iziet vairākas uzskatāmas stadijas. Vispirms tā izskatās vien kā neliels, bālgans, samtaini pulverveidīga pelējuma skarts laukumiņš uz bekas, bet jau drīz vien strauji izplatās teju pa visu saimnieka augļķermeni, vizuāli padarot to kā ar baltu pūdercukuru pārklātu. Seko parazītsēnes baltās krāsas pārtapšana zeltaini dzeltenā krāsā un bekas augļķermeņa formas izkropļošanās. Pēdējo stadiju, kurā beku parazītsēne nokrāsojas sarkanbrūna, reti izdodas ieraudzīt, jo saimnieksēne tad parasti jau ir sapuvusi un izšķīdusi.

Beku parazītsēnei radniecīgā zaļā paraszītsēne (Hypomyces viridis). Tā aug uz dažādām lapiņsēnēm, pārsvarā uz bērzlapēm, rudmiesēm. Zaļās parazītsēnes apdzīvotu sēņu augļķermeņi no ārpuses kļūst zaļi, vairāk vai mazāk maina formu, zaudē elastīgumu, līdz, pirms sadalīšanās, pārtop par pavisam neatpazīstamiem cietiem veidojumiem.

Receklenes – uz koksni noārdošām sēnēm

Savdabīgi parazīti ir receklenes – želejveidīgas, neregulāras formas sēnes, kuras mūsu mežos var novērot visu gadu, pat ziemā. Lai gan izskatās, ka receklenes aug uz koksnes, tomēr faktiski tās ir īsteni parazīti, kas dzīvo uz citām sēnēm, proti, uz koksni noārdošām sēnēm.

Receklenes visbiežāk var novērot pavasarī un rudenī, jo to augļķermeņi piebriest galvenokārt vēsumā un mitrumā. Turpretim, kad mitrums būtiski samazinās, šo sēņu augļķermeņi itin ātri izžūst un saplok. Sausumā saplakušo sēņu plēvītes var ilgi nezaudēt dzīvotspēju, gaidot labvēlīgus laikapstākļus. Kad sagaidīts lietus, tās uzbriest un atgūst savu iepriekšējo galertveidīgo konsistenci, zināmā mērā arī sākotnējo formu.   

Dzeltenās receklenes (Tremella mesenterica) augļķermeņi, atbilstoši nosaukumam, ir dzelteni. Krāsas košums gan lielā mērā atkarīgs no sēnes slapjuma:  jo mazāk šķidruma augļķermeņi satur, jo spilgtākos toņos tie iekrāsojas un otrādi, tāpēc ļoti lietainās vasarās dzeltenās receklenes var tapt teju caurspīdīgas. Šīs sēnes Latvijā sastopamas visu gadu, tomēr visbiežāk top ievērotas agros pavasaros, vēlos rudeņos, kā arī siltās ziemās, kad to augļķermeņi ir mitrumā pienācīgi piebrieduši. Dzeltenās receklenes gozējas uz trūdošas un atmirušas, bet mizu parasti vēl nezaudējušas, lapu koku koksnes: gan uz kritalām, gan uz stāvošu koku zariem, gan uz zemē guļošiem zariem. Salīdzinoši bieži tās redzamas uz tieviem ozolu, retāk uz citu lapu koku zariem. Dzeltenās receklenes parazitē uz koksni noārdošajām vaskaiņu (Peniophora) ģints klājpiepju micēlija. Šīs klājpiepes Latvijā ir diezgan izplatītas, taču grūti pamanāmas.

Iespējams, ka kādam Latvijas sēņu vērotājiem siltajā sezonā var paveikties ieraudzīt dzeltenajai receklenei līdzīgo, bet no tās grūti atšķiramo zeltaino recekleni (Tremella aurantia). Salīdzinot ar dzelteno recekleni, zeltainās receklenes augļķermenim piemīt izteiktāka krokojuma forma un matēta virsma, turklāt, tas var sasniegt lielākus izmērus. Zeltainā receklene parazitē uz sarainās jeb dzeltenās sīkpiepes augļķermeņiem, kas parasti redzami augam uz celmiem, kritalām un citiem paprāviem koksnes gabaliem.

Sēnes - parazīti

  Atvērt galeriju 

Salīdzinoši bieži sastopama arī smadzeņveida receklene (Tremella encephala), kura parasti ieraugāma uz beigtas skujukoku koksnes. Ierastas šīs sēnes apmešanās vietas ir nelielas kritalas un zaru klājieni cirsmās. Visbiežāk tā tiek ievērota aukstajos un mitrajos gada periodos – agri pavasarī un vēlu rudenī. Smadzeņveida receklene parazitē uz koksni noārdošas sīkpiepes. 

Bieži sastopama sēne ir brūnā receklene  (Tremella foliacea), kura ieraugāma gan uz mirušas, gan novājinātas, trūdēt sākušas lapu koku un skujkoku koksnes: gan dažāda izmēra kritalām, gan stāvošu koku tieviem stumbriem, zariem, gan celmiem. Visbiežāk tā parazitē uz koksni noārdošas sīkpiepju dzimtas sēnes, retāk uz citām Stereum ģints sēnēm. Brūnās receklenes augļķermeņa forma pietiekama mitruma apstākļos parasti atgādina krokotu, ļumīgu, plānu lapu kušķi, tā krāsa variē no dzeltenīgas (jaunībā) līdz tumšbrūnai (pilnbriedā). Izžūstot šīs receklenes augļķermeņi melnē, saplok, pārragojas un sacietē.

Lasīt vairāk:

• Ko mēs zinām par sēnēm "kokēdājām"?
• Ar krāšņiem atradumiem mežā, noslēdzies konkurss “Dienas sēne 2019”