Jaunumi

Meklējot siltumu, sarosās čūskas

Laikā, kad vērojamas krasas gaisa temperatūras izmaiņas un rudens spirgtums meža dzīvniekiem un rāpuļiem liek sarosīties, arvien biežāk varam novērot čūsku klātbūtni. Latvijā sastopamas vien trīs čūsku sugas: odze, zalktis un gludenā čūska, kas nav bezkājainā ķirzaku glodene. Tikai viena no tām ir indīga. Šī suga ir parastā jeb holarktiskā odze.

Visi rāpuļi, tostarp čūskas, ir poikilotermi dzīvnieki – sava ķermeņa temperatūras regulēšanai izmanto apkārtējās vides temperatūru, proti, paši siltumu neražo, paši sevi neatdzesē.

Karstā laikā rāpuļi, lai regulētu ķermeņa temperatūru, spiesti biežāk pārvietoties, meklējot vēsākas vietas, bet aukstā laikā, meklējot siltākas vietas. Runājot par čūskām, jāpiebilst, ka vēl šiem dzīvniekiem ik gadu jāpārvietojas uz riesta vietām un prom no tām, uz mazuļu radīšanas vietām un prom no tām, no vasaras medību laukiem uz ziemošanas vietām un otrādi. Ir arī citi lokalizācijas maiņas iemesli. Jo biežāk čūskas pārvietojas, jo biežāk to ceļi krustojas ar cilvēku ceļiem.

Nereti nākas ieraudzīt odzi, kura izlīdusi uz taciņas vai uz ceļa, lai pasildītos saulītē. Sastopoties dabā ar jebkuru čūsku, tā jāatstāj mierā.

Starp Latvijas čūskām odzes izceļas ar indīgumu, bet starp visas pasaules čūskām – ar aukstumizturību. Latvijā mītošās odzes ir aukstumizturīgākās čūskas uz Zemes – sastopamas vistālāk uz ziemeļiem no ekvatora.

Pateicoties savai aukstumizturībai, odzes spēj Latvijā būt vairāk vai mazāk aktīvas pat oktobrī. Taču agri vai vēlu arī viņu rosībai ik rudeni pienāk gals. Parasti jau augusta beigās, septembrī mūsu odzes pārvietojas tuvāk savām pastāvīgajām ziemotuvēm, kas atrodas pazemes alās, zem akmeņu kaudzēm, zem lielām žagaru čupām, koku saknēm, celmiem, arī zem ēku pamatiem, bet septembra beigās, oktobra sākumā nolien šajās slēptuvēs un pamazām sastingst.

Lasīt vairāk:

• Vienīgā indīgā čūska Latvijā – odze
• Kukaiņu mednieces - spāres
• LVM pēta parastā plakanstaipekņa izplatību