2023

Arī dzēlējodiem jāgatavojas pārziemošanai

Dzēlējodi (Culicidae) ir divspārņu kārtas kukaiņi, kurus tautā bieži vien dēvē par odiem, Kurzemes pusē – arī par knaušiem. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis šoreiz stāsta par kukaiņu dzimtu, kas bieži vien spēj izbojāt bezrūpīgu atpūtu dabā pat vēl septembrī. Uzzini daudz interesantu faktu par tiem tīkamu vidi, barošanos un vairošanos.

Relatīvi nesen apstiprināta divdesmit sešu dzēlējodu sugu klātbūtne Latvijā. Kopumā līdz šim mūsu valstī konstatēti trīsdesmit piecu sugu pārstāvji. Latvijā sugām bagātākā ir meža dzēlējodu (Aedes) ģints, pie kuras pieder tie odi, kas visbiežāk uzbrūk cilvēkam. 

Dūrējsnuķis nevis dzelonis

Dzēlējodu dzimtai piešķirtais latviskais nosaukums ir terminoloģiski maldinošs. Lai gan dzēlējodiem nav dzeloņa, dzēlējodu mātītēm ir īpašs, sarežģītas uzbūves, daudzdaļīgs dūrējsnuķis, kas līdzīgs medicīniskajai šļircei.

Aktīvākais dzēlējodu laiks ir krēslas stundas, vakari un siltas naktis. Bez to klātbūtnes neiztikt arī siltās dienās, kad laiks apmācies, ir mitrs un valda bezvējš. Visbiežāk šie kukaiņi sastopami ēnainās vietās mežos un krūmājos, kā arī pie stāvošiem un rāmi tekošiem ūdeņiem. Tomēr zināma dzēlējodu daļa bez aizspriedumiem uzturas cilvēku apdzīvotās vietās.

Labvēlīgi apstākļi

Šī gada siltā sezona, salīdzinot ar citām, Latvijā iegrozījusies dzēlējodiem nelabvēlīga. Jau tās sākumā aktīvu dzēlējodu bija maz – uzkrītoši mazāk nekā citus gadus. Sniega ūdeņu trūkums, vides sausums un mainīgā gaisa temperatūra gan būtiski ierobežoja dzēlējodu skaitu pavasarī, gan manāmi samazināja to skaitu vasaras sākumā. Tikai jūlija nogalē un augustā beidzot Latvijā daudzviet izveidojās seklas, daudz maz noturīgas ūdenstilpes, kā arī pieauga nokrišņu daudzums, kas labvēlīgi ietekmēja dzēlējodu masveida attīstību.

Kas ir dzēlējodu jaunās paaudzes attīstībai labvēlīgu apstākļu pamatā? – pietiekams mitrums un siltums. Bet ar to vien nav gana: nokrišņiem bagātos, siltos gados ir svarīgi, lai būtu bijis noturīgs ūdens līmenis seklās ūdenstilpēs sezonas sākumā. To lielā mērā nodrošina dāsna sniega sega iepriekšējā ziemā. Ja pavasarī mežu grāvjos, bedrēs, peļķēs un pat lielo zvēru pēdu ieminumos pietiekami ilgi turas ūdens, sniegam nokūstot, un ja jau aprīlī, maijā strauji iestājas siltums, tad ir īpaši piemēroti apstākļi dzēlējodu olu un kāpuru attīstībai.

Sīkšana dažādās frekvencēs

Dzēlējodi apveltīti ar relatīvi labu dzirdi. Katras sugas pārstāvji sīc dažādās frekvencēs. Sīkšanai šo insektu dzīvē ir neatsverama nozīme, provocējot uz pārošanos savas sugas pretējā dzimuma īpatņus. Nozīme ir arī aromātam. Tāpēc dzēlējodu tēviņi, kas vizuāli atpazīstami pēc zarainajiem taustekļiem, partneru gaidīšanai piemērotās vietās mēdz sapulcēties lielās sugasbrāļu kompānijās un, brīnumātri vēzējot spārnus, “dejot” kolektīvas gaisa dejas. Barā kustoties, viņu izdalītā smarža neskaitāmas reizes pastiprinās.

Mātītes – asinssūcējas, tēviņi – pārtiek no nektāra un augu sulām

Pārošanās nenoliedzami interesē gan pieaugušos dzēlējodu tēviņus, gan mātītes. Toties asininskāre raksturīga vienīgi sieviešu dzimuma pārstāvjiem. Vīrišķie īpatņi asinis neēd. Visu sugu šīs dzimtas kukaiņu pieaugušie tēviņi pārtiek no nektāra un augu sulām, kas satur cukurus. Enerģētiski dāsnais ēdiens tēviņiem nepieciešams galvenokārt lidošanai un dzimumpartneru aplidošanai. Sakarā ar atšķirīgo pamatbarību, tēviņiem arī mutes aparāts ir atšķirīgs – vienkāršāks nekā mātītēm. Dzēlējodu mātītes, līdzīgi tēviņiem, spēj eksistēt, nesūcot asinis , taču pēc veiksmīgas pārošanās tās kļūst hemofīlas.

Odu mātītes uztver vīrišķās dzimumšūnas īpašā veidojumā – spermatēkā, kur tās pēc tam uzglabājas, kamēr tiek izmantotas. Tieši apsēklošanās ir iemesls dzēlējodu mātīšu aktīvai, agresīvai hematofāgijai, jo, lai arī neliela daļa uzņemto asiņu tiek izmantota viņu pašu barībai, galvenokārt olbaltumvielas, ko sniedz asinis, nepieciešamas pilnvērtīgai ​​olu attīstībai. Tiesa, pastāv viedoklis, ka sugas turpināšanā spēj piedalīties arī asinis nesūkušas apsēklotās mātītes, taču izdēto olu daudzums šādos gadījumos esot niecīgs.  

Vajadzīgo proteīna apjomu odenes cenšas uzņemt, barojoties ar sauszemes mugurkaulnieku, galvenokārt, zīdītāju, retāk putnu, vēl retāk – rāpuļu asinīm. Lai kukainis uztvertu potenciālā “asinsdonora” atrašanās vietu, par sensoriem tiek izmantoti taustekļi. Tie spēj sajust iespējamā upura izelpoto ogļskābo gāzi, ķermeņa izdalīto siltumu, arī aromātu. Nedrīkst noniecināt arī šo insektu ne īpaši labi attīstītās redzes īpašo lomu: relatīvi lielās acis spēj diferencēt siluetus un pastiprināti reaģē uz kustību, tās, turklāt, uztver infrasarkano starojumu. Pateicoties redzei, odeņu vairākumam dienā īpaši apetītelīgi droši vien šķiet kustīgi un tumši objekti, bet naktī – silti radījumi.

Kad upuris atrasts, asinskārais kustonis nolaižas uz tā un liek lietā dūrējsnuķi. Dūriena laikā kukaiņa mutes aparāts tiek caurvadīts apmatojuma kārtai vai apģērbam, tad ādas virskārtai un ievadīts pāris milimetrus dziļi ādā. Pēc tam, dūrējsnuķi kustinot, dzīvnieks uztausta asins kapilāru, kurā injicē histamīnu saturošas siekalas, kas kavē asiņu recēšanu. Siekalām piemīt arī pretsāpju īpašības. Katrai dzēlējodu sugai ir vairāk vai mazāk specifisks siekalu sastāvs, tāpēc to ievadīšana mēdz izraisīt atšķirīgu reakciju – niezes stiprumu, apsārtuma un pampuma intensitāti. Antikoagulants drīz vien sāk funkcionēt. Tad nāk kārta laist darbā to mātītes mutes aparāta to daļu, kas paredzēta asiņu iesūkšanai.

Ja kukainis netiek aizdzīts vai nogalēts, pēc divām trim minūtēm viņš jau ir uzņēmis gana asiņu – devu, kuras masa vairākkārt pārsniedz paša sūcēja svaru – un dodas prom, lai kādā mierīgā vietā pāris dienas nogaidītu, kamēr nobriest olas.

Atkarībā no sugas dzēlējodu mātītes organisms vienā reizē var nobriedināt no pāris desmitiem līdz vairākiem simtiem olu. Kad olu porcija gatava, ikviena odene steidz sameklēt vietu dēšanai. Lielākā daļa lūkojas pēc dabiskas vai cilvēku radītas vairāk vai mazāk noturīgas jau gatavas ūdenstilpes. Dzēlējodu olas var nonākt dažādos nelielos dīķos, ezeru un upju seklumā, grāvjos, bedrēs, purvainās vietās vai vienkārši mitrā zemē. Pavasarī un vasarā izdētās dzēlējodu olas, ja vien turas labvēlīgi apstākļi, nobriest un izšķiļas divu trīs dienu laikā, taču citu – vasaras nogalē un rudenī dēto – olu uzdevums ir pārziemot.

Kad iestājas aukstums

No Latvijā mītošajiem dzēlējodiem septiņas sugas ziemu pārlaiž pieauguša kukaiņa stadijā. Ziemo tikai mātītes. Visu sugu tēviņi iet bojā, vēlākais, sagaidījuši rudens aukstumu. Ziemotāju sugu mātīšu spējai atrast piemērotas vietas aukstās sezonas pārlaišanai ir neatsverama nozīme, jo tām olām, kuras glabājas viņu organismā, paredzēts nobriest tikai nākamajā gadā – pēc pārziemošanas.    

Dzēlējodu mātītes ziemo gan savvaļā – alās, pasaknēs, dobumos un tamlīdzīgās vietās, gan ēku pagrabos un cita veida neapkurināmās telpās. To īpatņu pārziemošanai, kuri nav izvēlējušies cilvēku radītus apstākļus, ziemas periodā labvēlīga ir bieza sniega sega. Tiesa, arī kailsals nav pārlieku bīstams, ja vien ziema izrādās gana silta.

Sagaidījusi pavasari, līdzko ir pēc atmigšanas saules staros daudz maz apsildījusies un attapusies, ikviena odene, pirmkārt, dodas remdēt izsalkumu. Kad upuris nolūkots, seko ēšana, pēc tam olu nobriešana, visbeidzot dēšana. Nodrošinājušas dzimtas turpināšanos, pavasara dējējas iet bojā.

Vairākuma dzēlējodu sugu abu dzimumu pieaugušie īpatņi iet bojā jau rudenī. Var teikt arī tā: šīs sugas ziemo olas stadijā. Viņu olas rudenī tiek izdētas tur, kur pavasarī vajadzētu būt slapjumam. Nākamā gada siltās sezonas sākumā, kad olas pārklāj pagaidu ūdeņi, no tām drīz vien izšķiļas mazi kāpuriņi.

Dzēlējodu jaunā paaudze

Cerība izdzīvot un attīstīties dzēlējodu jaunajai paaudzei ir tur, kur nemājo nopietnākie dabiskie ienaidnieki – zivis. Gandrīz nepārtraukti dzēlējodi kāpura stadijā uzturas tuvu ūdens virsmai. Lielākajai daļai dzēlējodu sugu kāpuriem ķermeņa pakaļgalā atrodas sifonveida caurulītes, ar kurām tiek pāršķelta ūdens virsma elpošanai. Lai šādi elpotu, kāpuri, augšpēdus vērsušies, vertikāli vai ieslīpi karājas ūdenstilpes virspusē.

Sajūtot briesmas, dzēlējodu kāpuri pamet ūdens virspusi un, strauji locīdamies, glābjas dziļumā, taču drīz vien tikpat ātri atgriežas. Uz dzēlējodu kāpuru galvas līdzās acīm, kas nepieciešamas, lai konstatētu apdraudējumu, atrodas barošanās “ūsiņas”, caur kurām tiek izkāsts milzīgs ūdens apjoms ēdamu mikroorganismu un organisko vielu sīku daļiņu atsijāšanai. Uz vēdera kāpuriem ir matveidīgi izaugumi, kas palīdz kustēties.

Augot un attīstoties jaunie dzēlējodi kāpura stadijā četras reizes nomaina apvalku, pēc katras “pārģērbšanās” izaugot lielāki. Viņu attīstības perioda kopējais garums zināmā mērā atkarīgs no konkrētās dzīvesvides un lielā mērā no sugas individuālajām īpatnībām, tas var ilgt no vienas līdz trim nedēļām. Mītot vienādos apstākļos, topošie tēviņi parasti attīstās nedaudz ātrāk par topošajām mātītēm. Četrreiz nomainījuši kutikulu, dzēlējodi beidz kāpura stadiju: cieši saliecas uz pusēm un top ieslēgti cietā apvalkā – pārvēršas par kūniņām.

No kūniņas līdz pirmajam lidojumam

Kūniņas ir vieglākas par ūdeni, mazākas par savas sugas izaugušiem kāpuriem. Pavirši raugoties, tās ārēji līdzinās trekniem komatiem. Kūniņās ātri vien izveidojas visi orgāni, kas nepieciešami imago stadijai. Ārpus apvalka kūniņu augšpusē atrodas divas radziņus atgādinošas elpošanas caurulītes, tāpēc arī šai stadijā dzīvnieki spiesti uzturēties pie ūdens virsmas. Kūniņas stadijā dzēlējodi ne tikai aktīvi elpo, bet, atšķirībā no citiem insektiem, ir saglabājuši arī spēju uztvert apkārtējās vides kairinājumu – ūdens kustību, izmaiņas apgaismojuma intensitātē –un reaģēt uz to, glābjoties dzelmē. Kūniņas bēg, strauji saliecoties un iztaisnojoties – tāpat kā kāpuri. Bet, atšķirībā no kāpuriem, viņas nebarojas.

Kūniņas fāze ilgst vien dažas dienas. Katra kūniņa, kura veiksmīgi pabeigusi attīstību, atrodoties cieši pie pašas ūdens virsmas, mugurpusē pārplīst, un pasaulē parādās jaunais pieaugušais dzēlējoda īpatnis – sākumā mīksts un bāls. Pāris minūšu laikā sacietējis un iztaisnojies, izžāvējis spārnus, tas ir gatavs doties pirmajā lidojumā.

Dzēlējodi parasti aizlido vien pāris kilometru attālumā no izkūņošanās vietas. Šie kukaiņi pārvietojas lēni – vidēji 5 km/h, lido tuvu zemei, pa ceļam atpūšoties un pamielojoties ar nektāru. Lidojuma galvenais mērķis: satikties ar pāroties kāriem pretējā dzimuma īpatņiem. Seko kopulācija, pēc tam – tēviņiem drīza nāve, bet mātītēm asinsdonoru sameklēšana, asiņu ēšana, oliņu nobriedināšana un izdēšana.