2022

Kaulmušas – aukstumizturīgi asinssūcēji

Lai cik ļoti mēs to nevēlētos, bet arī vēlā rudenī cilvēkiem un zvēriem mežā joprojām neliek mieru aukstumizturīgi asinssūcēju kukaiņi – briežu kaulmušas. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis šoreiz atklāj interesantus faktus par kaulmušām, kuras visbiežāk sastopamas skujkoku un jauktos mežos, jo īpaši labi pārskatāmās  teritorijās – jaunaudzēs, laucēs, izcirtumos un uz zvēru takām.

Kaulmušu ķermeņus sedz ļoti izturīgs hitīna apvalks (ārējais skelets) – ciets kā kauls. Kukaiņu cietie ķermeņi ir viscaur plakani. Kaulmušas ir augumā necili insekti: to garums bez spārniem – vien milimetros mērāms, bet ar spārniem – apmēram divreiz lielāks.

Latvijā kopumā konstatētas septiņas kaulmušu sugas. Visas barojas tikai ar siltasiņu dzīvnieku asinīm. Cilvēkiem no tām galvenokārt uzbrūk pie mums visbiežāk sastopamās briežu kaulmušas (Lipoptena cervi), kas tautā parasti tiek dēvētas par briežutīm.

Izvēlas upuri kustībā

Kad radusies iespēja izvēlēties, cietie divspārņi dod priekšroku veikt uzlidojumu lielākajam no pamanītajiem mērķiem – briežiem, staltbriežiem, aļņiem, stirnām un citiem savvaļas zvēriem, mājdzīvniekiem un arī cilvēkiem. Taču ir prasība: potenciālajam upurim jākustas. Nekustīgi objekti šo parazītu uzmanību parasti nepiesaista. Ja mērķis ir gana prāvs, kustīgs, turklāt, tas īpaši izceļas uz fona, tad uzlidojums parasti garantēts. Iespējamos upurus kaulmušas pamana, izmantojot labi attīstīto redzi, ko nodrošina viņu relatīvi prāvās acis. Pašsaprotami, ka mušas, kas paļaujas tikai uz redzi, izrāda aktivitāti vien diennakts gaišajās stundās.

Neraugoties uz samērā prāvajiem spārniem, kaulmušas ir sliktas lidotājas, tāpēc reti sadūšojas pārvarēt lielākus attālumus.

Ja izdodas veiksmīgi nokļūt uz potenciālā upura, drīz vien pēc tam ikviena kaulmuša steidz ielīst saimnieka apmatojumā, kur, daudz neminstinoties, tīši nomet savus spārnus, kas asinssūcējam vairs nav vajadzīgi, jo viņš paredzējis visu savu atlikušo dzīvi – vairākus mēnešus – pavadīt, nemainot lokalizācijas vietu. Starp citu, uz šiem kukaiņiem raksturīgo spārnu autotomiju akcentējoši norāda briežu kaulmušu ģints zinātniskais nosaukums Lipoptena (no vārda lipo – “pazaudēti”, un ptenos – “spārni”).

Ne vien kaulmušu plakanais ķermenis, cietais apvalks un spārnu neesamība, bet arī viņu īpašais kāju novietojums un to uzbūve labi atbilst dzīvošanai starp matiem saimnieka spalvā. Šo kukaiņu kājas ir plati izplestas, izturīgas, tvērējtipa, to pēdas bruņotas ar asiem, zobainiem nadziņiem.

Pēcnācēju kopskaits pārsniedz desmitus

Nonākuši zvēru kažokā, abu dzimumu parazīti drīz vien sāk barošanās periodu, kurā daudzas reizes ik dienu sūc asinis. Zināmu laiku krietni pamielojušies, kukaiņi turpat – zvēra vilnā – sameklē dzimumpartnerus un pārojas.

Kaulmušu mātītes ir dzīvdzemdētājas: kāpuri attīstās viņu ķermenī, nāk pasaulē pakāpeniski – cits pēc cita – ar noteiktu intervālu. Tie ir pilnīgi attīstīti un drīz vien pēc parādīšanās ārpus mātes ietērpjas īpašā apvalkā, kas tiek saukts par pupāriju jeb neīsto kokonu. Vienas mātītes visas dzīves laikā radīto pēcnācēju kopskaits pārsniedz pāris desmitus.  Ja vajag, pieaugušie kukaiņi zvēru apmatojumā mitinās arī ziemā –, kamēr vien dzimumspējīgās mātītes nobriedina un laiž pasaulē visu jaunās paaudzes porciju. Kad savu sugas atražošanas pienākumu ir paveikuši, pieaugušie īpatņi mirst.

Katrs par pupāriju pārtapis jaunais kāpurs drīz vien pēc piedzimšanas izkrīt no saimniekdzīvnieka apmatojuma, noveļas zemē un “iekonservējas”. Uz substrāta guļošo, pamirušo pupāriju vērtīgo saturu aukstajā sezonā no sala un citām nebūšanām vairāk vai mazāk droši sargā aizsargapvalki.

Jauno kaulmušu attīstība pupārijos atsākas pavasarī. Agrākais vasaras vidū, tomēr parasti tikai vasaras otrajā pusē un rudenī tā pakāpeniski beidzas: top kārtējā pieaugušu asinssūcēju mušu paaudze. Jau drīz vien pēc pārtapšanas imago stadijā ikviena no šīm jaunajām kaulmušām steidz uzrāpties uz kāda paaugstinājuma, lai ieņemtu starta pozīciju uzlidojuma veikšanai. Tur gaida sniedzamības attālumā parādāmies atbilstoša izmēra kustīgu upuri. Ja nesagaida nedēļas laikā, var iet bojā bada radītā nespēkā.

Lai gan meteoroloģiskie apstākļi nebūt nav noteicošie, kaulmušas ar uzbrukumiem aktīvāk tiranizē zvērus un cilvēkus relatīvi siltā, mazliet mitrā, bezvēja laikā. Šo insektu masveida uzmācības periods ir augsts – oktobris, taču uzlidojumi upuriem var ilgt līdz nopietnu salnu vai pat sala iestāšanās laikam.

Lasīt vairāk:

• Vides eksperts atrod Latvijā retas koksnes sēņu sugas
• Iesoļo rudenī ar sēņu grozu un mammadaba jauno žurnālu!
• Siseņi nav mazi sienāzīši