21 • 05 • 2021
Mežus rotā pavasara sēnes
Aprīlis un maijs ir labs laiks, lai dotos mežā iepazīt pavasara sēnes. Nedaudz vēlāk par pavasara bisītēm mežus sāk rotāt arī lāčpurni un ķēvpupi. Visbiežāk visas pavasarī lasāmās sēnes kļūdaini tiek nodēvētas par “murķeļiem”, taču patiesībā īstie “murķeļi” ir tikai lāčpurni. Viena no lāčpurnu dzimtas ģintīm latīņu valodā nodēvēta par Morchella, bet vācu mēlē par die Morchel. Pirms apmēram gadsimta vācu Morchel tulkojot tapa par latviešu “murķeli”.
Biežāk Latvijā sastopami parastie lāčpurni. Aprīlī un maijā tie atrodami dažādās vietās - mežos zem lapu kokiem, krūmājos, arī dārzos, kapsētās, parkos, nereti pat apdzīvotu vietu apstādījumos, zālājos. Lielākoties šīs sugas sēnes var atrast saules dāsnāk apspīdētās vietās; parastie lāčpurni labāk jūtas mālainā nevis smilts augsnē, īpaši tiem patīk kaļķainas vietas. Parastā lāčpurna augļķermenis ir visai prāvs. Tā cepurīte eliptiska vai olveidīgi ieapaļa. Cepurītes virsa ir vaskaina, krāsa mainīga - var būt brūnpelēka, dzeltenpelēka, brūndzeltena, dzeltena. Kātiņš ir bālgans līdz gaiši dzeltenīgs, apakšdaļā – resnāks. Cepurīte visā garumā saaugusi ar kātiņu. Gan parastā lāčpurna cepurīte, gan kātiņš ir dobi, trausli.
Jauktos mežos, zālainos mežu laukumiņos, dārzos un pļavās pareti atrodami nelielie smailie lāčpurni. Šīs sugas sēnes parasti pasteidzas izdzīt savus augļķermeņus nedaudz agrāk par pārējiem lāčpurniem. Smailā lāčpurna augļķermeņa cepurīte var būt gan smaila, gan noapaļota. Cepurītes forma gandrīz vienmēr ir regulāra, toties krokojoms - haotisks. Cepurīte nereti mēdz būt nošķiebusies uz sānu. Tās virspuse parasti ir tumši pelēkbrūna, pelēka, retāk - dzeltenbrūna. Zīmīgi, ka cepurīte it visā garumā saaugusi ar kātiņu. Baltais vai dzeltenīgais kātiņš augšgalā ir manāmi tievāks. Gan cepurīte, gan kātiņš ir dobi.
Daudz retāk Latvijas mežos atrodami izmēros samērā necilie zvanu lāčpurni, kas aug lapu koku un jauktos mežos ar bagātīgu augsni, retumis arī dārzos. Zvanu lāčpurna cepurīte atbilstoši nosaukumam parasti ir zvanveidīga (konusveida), taču mēdz būt arī noapaļota un pat teju lodveida. Zvana lāčpurna cepurīte, salīdzinot ar kātiņu, ir uzkrītoši maza un lielākoties tumši brūnā krāsā. No citu sugu lāčpurniem šī viszīmīgāk atšķiras ar to, ka cepurīte saaugusi ar kātiņu tikai apmēram pusē no garuma - apakšējā mala nav pieaugusi kātiņam. Kātiņš ir dobumains, lejas galā pie pamata var būt resnāks, tā krāsa ir baltgana, balta vai iedzeltena.
Pie mums reti atrodamais augstais lāčpurns aug lapu koku un jauktos mežos ar bagātīgu augsni, atrasts arī dārzos. Augļķermeņi var augt pa vienam vai grupās. Atbilstoši nosaukumam augstie lāčpurni mēdz būt visai gari un drukni. Cepurīte šai sugai ir slaida, smaila un vārpstveidīga, tās krāsa ir brūna vai tumši brūna. Cepurīte visā garumā ir saaugusi ar kātiņu. Kātiņš ir cilindrisks, gandrīz tikpat resns, cik cepurītes apakšdaļa, un ir baltā vai dzeltenīgā krāsā.
Tāpat kā lāčpurni, arī ķēvpupi pieder lāčpurnu dzimtai. Ķēvpupi aug lapkoku un jauktos mežos, gaišās, trūdvielām bagātas vietās, visbiežāk - zem lapu kokiem. Ķēvpupi atrodami arī krūmājos un upju krastmalu kokaudzēs. Parastais ķēvpups Latvijā ir diezgan bieži sastopams, tā cepurīte ir zvanveida vai koniska, viļņveidīgi sakrokota un vaskaina, tās krāsa ārpusē ir brūna, bet iekšpusē - balta. Cepurīte ir pieaugusi pie kātiņa tikai pašā kātiņa galotnē. Bālganais kātiņš ir ļoti trausls, sākumā pildīts (bez dobuma), bet vēlāk top dobs.
Smailie ķēvpupi, kuriem patīk gaiši lapkoku meži, Latvijā gan sastopami diezgan reti. Šīs sēnes cepurītes forma ir zvanveidīga un atgādina uzpirksteni. Cepurītes virsma ir gluda vai tikai nedaudz krokota, tā ir brūna ārpusē, bet baltgana iekšpusē. Cepurīte ir saaugusi ar kātiņu tikai galotnē. Smailā lāčpurna kātiņš ir gandrīz cilindrisks, ļoti trausls, sākumā pildīts, bet vēlāk ar dobumu, tā krāsa ir gaiši dzeltenīga vai viegli sarkanīga.
Lasīt vairāk:
