2020

Iepazīsti bērzu vairogblaktis!

Kas mājo mežos, mežmalās, birzīs, parkos, alejās un vislabprātāk uzturas uz lapu kokiem, visbiežāk, bērziem? Šoreiz dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis iepazīstina ar Latvijā visnotaļ izplatītu un samērā bieži sastopamu insektu – bērzu vairogblakti (Elasmucha grisea), kas pārtiek no kokaugu sulas.

No skata – blakts kā blakts

Pieauguša kukaiņa garums sasniedz nepilnus 9 mm. Tēviņi no mātītēm vizuāli atšķiras ne vien ar necilāku izmēru, bet, protams, arī ar ģenitāliju veidolu un arī ar taustekļu krāsu (tēviņiem taustekļi melngani, mātītēm tumšbrūni). Turklāt, vīriešu dzimuma pārstāvju mūžs ir īsāks. Viņu pienākums – pieticīgāks.

Ziemas periodu abu dzimumu bērzu vairogblaktis pārlaiž pieaugušu īpatņu (imago) stadijā. Pavasarī notiek pārošanās process, pēc kura tēviņi drīz vien pamet šo pasauli, bet mātītēm  nākas vēl krietnu laiciņu padzīvot.

Rūpes par mazuļiem

Latvijā blakšu faunu pārstāv teju pustūkstotis šīs kārtas kukaiņu dažādas sugas. Tad kāpēc tieši bērzu vairogblakts izpelnījusies godu tikt te īpaši pieminēta? Iemesls: bērzu vairogblakšu mātītēm piemītošais savdabīgais instingts, kas izraisa viņās rūpes par pēcnācējiem. Mums, cilvēkiem, šķiet pašaprotami tas, ka par savu jauno paaudzi rūpējas zīdītāji un putni. Bet, ja to dara kukaiņi?

Bērzu vairogblakts mātītes vasaras sākumā uz bērzu (parasti – dzimumgatavību sasniegušu koku) lapām izdēj olu kaudzītes un, mātes instinkta mudinātas, plati izvēršot kājas, nostājas  puspietupienā virs tām, cenšoties nosegt dējumu ar savu ķermeni. Lai kā tas no malas izskatītos, ar perējošu putnu mātītēm salīdzināt šīs kukaiņu mātītes nebūtu pareizi, jo viņas savas oliņas nesilda, bet tikai aizsargā no potenciāliem ienaidniekiem.

Katra sargājošā māte pavada virs dējuma visu oliņu attīstības periodu.

No oliņām izšķiļas mazuļi – nimfas

Bērzu vairogblaktis attīstās ar nepilnīgo pārvēršanos (nav kūniņas stadijas), tāpēc viņu jauno paaudzi jādēvē par nimfām, nevis par kāpuriem. Šīs nimfas attīstoties iziet piecas stadijas.

Dažas pirmās dienas pēc izšķilšanās mazās nimfas cieši drūzmējas zem mātes, kur ēd savu oliņu apvalkus, tādējādi uzņemot turpmākajai dzīvei ļoti nepieciešamas specifiskas baktērijas, un krāj spēkus. Ja kāds mazulis sadūšojas atdalīties no brāļu un māsu pulciņa, mamma noliecas bēgļa virzienā un izstiepj taustekļus, lai ar tiem atbīdītu viņu atpakaļ pie pārējiem.

Vēlāk nimfas arvien vairāk un vairāk izklīst pa visu koka lapu, tomēr īpaši neattālinās no mātes, lai apdraudējuma gadījumā steigtu glābties zem pieskatītājas.

Kad pagājušas jau pāris nedēļas pēc izšķilšanās, nimfas joprojām tiek pieskatītas un uzraudzītas. Viņas aizklīst arī tālāk no dzimtās lapas, tomēr māte regulāri apstaigā apkārtni, lai sapulcinātu atkal bērnus vienkop ciešā pulciņā.

Gan pieaugušās bērzu vairogblaktis, gan nimfas ir kāras uz bērzu spurdžu sulu, tieši tāpēc mātītes par dējamvietām izvēlas pieaugušo koku lapas.

Kad nimfām rit aktīvās barošanās posms, viņas regulāri pārvietojas no savas lapas uz spurdzēm un atpakaļ. Māte regulē bērnu pārvietošanos ar taustekļu pieskārieniem. Līdz nimfu attīstības 3. stadijas nogalei šis pieskatīšanas paņēmiens palīdz.  

Apkārt skraidošās nimfas, kontaktējot ar citu saimju pārstāvēm, mēdz izveidot jauktas pēcnācēju kopienas. Viņu mātes neiebilst un kopīgi gatavas aizsargāt šos savu bērnu pašradītos “bērnu dārzus”.   

Ar smirddziedzeriem pret ienaidniekiem

Bērzu vairogblakšu mātītēm raksturīgie bērnu aizsardzības paņēmieni ietver sevī virkni uzvedības izpausmju, no kurām zīmīgākās un efektīvākās ir spārnu plata izplešana, ķermeņa tricināšana un noliekšanās pret ienaidnieku. Pie aizsardzības (gan bērnu, gan savas) paņēmieniem pieder arī ne vienas vien sugas blaktīm piemītošā netīkamās smakas sekrēta izdalīšana no vēdera smirddziedzeriem. Tiesa, smirddziedzeri ne vienmēr pasargā pat pašas mātītes. Un apēst gribētāju netrūkst ...   

Ja mātes iet bojā, daudz maz paveicies tām nimfām, kuras pirms tam nokļuvušas “bērnu dārzos”, jo viņas turpmāk tiek audžumammu aizsargātas.

Jaunās paaudzes attīstības procesam un laikam ritot, nimfu saime pamazām sadalās mazākās grupās, līdz visbeidzot – attīstības trešās stadijas beigās – pavisam izklīst. Ja viss noritējis gludi, mātes rūpes ir beigušās. Drīz vien beidzas arī viņas dzīve ...

Taču jaunās paaudzes izklīšanas process var būt asinhrons, saraustīts, jo bērzu vairogblakts viena dējuma nimfas mēdz attīstīties (mainīt paaudzes) nevienmērīgi. Šādā gadījumā māte nespēj gana efektīvi veikt savus pienākumus.   

Bērzu vairogblakts jaunā paaudze sasniedz pieaugušo stadiju vasaras otrajā pusē, lielākā daļa augustā.

Savus pēcnācējus līdzīgi bērzu vairogblaktīm rūpīgi pieskata arī tām tuvu radniecīgās, Latvijā retāk sastopamās, bet pret mītnes vietām mazāk izvēlīgās sugas bērzu-skujkoku vairobgblakts (Elasmucha fieberi) mātītes.

Tomēr cilvēkam, kurš vēlas pats pavērot kukaiņu mātišķo uzvedību, nav noteikti jādodas uz mežu, lai lūkotos pēc Elasmucha ģints blaktīm. Var paveikties, aizstaigājot vien līdz kādam jāņogu krūmam dārzā, jo par jauno paaudzi zināmu laiku rūpājas arī jāņogulāju vairogblakts (Elasmucha ferrugata) mātītes.