30 • 10 • 2019
Staipeknis – bieži sastopams un sargājams
Pirms miljoniem gadu mūsu planētu klāja sporaugi – papardes, kosas un staipekņi. Zināms, ka šie senākie sauszemes augi savu plaukumu sasniedza karbona periodā, kad Zemes klimats bija tiem īpaši labvēlīgs – krietni siltāks un mitrāks nekā mūsdienās. Sporaugu uzkrītošā dominance beidzās pirms apmēram 300 miljoniem gadu. Par “piemiņu” no tā laika palikušas akmeņogļu un brūnogļu iegulas.
Pārogļotās atliekas liecina, ka senie sporaugi bijuši diženi dabas veidojumi, kas, stiepjoties desmitiem metrus augstumā, veidoja pirmatnējos mežus. Pat aizvēsturiskās kosas mēdza pacelties līdz 15 metru augstumam virs zemes. Papardes bija vēl garākas. Tomēr īpaši ar varenību tolaik izcēlās staipekņi – milzeņi, kuru garums varēja sasniegt 40 metrus, bet caurmērs 5 – 6 metrus. Grūti pat iedomāties, ka šie pirmatnējie augi, kuru neuzkrītošos pēctečus mūsdienās itin bieži varam novērot mežā, bijuši garāki par kokiem.
Mežs – staipekņa mājvieta
Mūsdienu staipekņi maz līdzinās saviem izmirušajiem gigantiskajiem senčiem. Tomēr, ja vērīgi ielūkojamies, redzam: arī tagad mežos ieraugāmie staipekņi nav nemaz tik īsi – viņu stumbru garums dažreiz mēdz pārsniegt 5 metrus. Tiesa, šie stumbri nemaz neizceļas ar iespaidīgu caurmēru un nepavisam netiecas pret debesīm, tie ir tievi un vijas pa zemi.
Auklām līdzīgie mūsdienu staipekņu stumbri pie substrāta piestiprinās ar saknēm. No to “ložņājošajiem” stumbriem augšup paceļas stāvi zari, kas rotāti daudzām nelielām lapiņām.
Latvijā staipekņus visā krāšņumā var aplūkot jebkurā gadalaikā, jo viņi ir mūžzaļi lakstaugi, kuriem stumbrs un lapas saglabājas arī ziemā. Protams, dodoties tos meklēt, jāiet uz mežu – uz staipekņu tipiskāko mājvietu.
Vairojas ar sporām
Šo augu attīstības procesam raksturīga izteikti nodalīta paaudžu maiņa: izšķir divas paaudzes: bezdzimumpaaudzi jeb diploīdo paaudzi (sporofītu) un dzimumpaaudzi jeb haploīdo paaudzi (gametofītu). Dominē bezdzimumpaaudze, kuras laikā staipekņiem ir attīstīta labi saskatāmā zaļā virszemes daļa un sakņu sistēma.
Vasaras nogalē bezdzimumpaaudzes staipekņu zaru galos attīstās iegarenas vārpiņas, kas tiek dēvētas par strobiliem (sporofilu sastatiem). Strobili sastāv no sporu vācelīšu (sporangiju) sakopojumiem, kuros attīstās ūdenī nemirkstošas sporas. Sporu koncentrāts strobilos raksturojams kā smalks, maigs, bet trekns, nežūstošu eļļu saturošs pulverītis. Šī sporu pulverīša krāsa ir dzeltena, tāpēc to saturošie strobili, kas savas veidošanās sākumā allaž ir zaļā krāsā, pirms sporu izbiršanas pārtop dzelteni.
Trīs sugas
Īsto staipekņu (Lycopodium) ģinti mūsdienu Latvijā pārstāv trīs sugas: vālīšu staipeknis (Lycopodium clavatum), gada staipeknis (Lycopodium annotinum) un mainīgais staipeknis (Lycopodium dubium). Vālīšu staipeknis un gada staipeknis sastopams salīdzinoši bieži, mainīgais staipeknis ir daudz retāks.
Īsto staipekņu ģints ietilpst staipekņu (Lycopodiaceae) dzimtā. Šajā dzimtā iekļautas arī plakanstaipekņu (Diphasiastrum) ģints, no kuras Latvijā satopamas divas sugas – parastais plakanstaipeknis (Diphasiastrum complanatum), trejvārpu plakanstaipeknis (Diphasiastrum tristachyum) un staipeknīšu (Lycopodiella) ģints, no kuras pie mums satopama viena suga – palu staipeknītis (Lycopodiella inundata).
Izplatīts un aizsargāts
Lai gan vairākums Latvijas florai piederīgo staipekņu nav reti sastopami, visi tie mūsu valstī tiek ar likumu aizsargāti. Šiem augiem raksturīgs sarežģīts attīstības process un ir ļoti ilgs attīstības periods. Paiet vismaz 3 gadi pēc staipekņa sporas izsēšanās un nokļūšanas augsnē, līdz tā beidzot uzdīgst. Sākas staipekņa dzimumpaaudzes cikls (gametofīts): attīstās maza (vien apmēram 1 līdz 2 centimetrus gara), zaļa plātnīte, ko biologi dēvē par pirmdīgli jeb protalliju.
Protallijā agrā attīstības stadijā, kamēr tas sastāv vien no 4 līdz 5 šūnām, ieviešas simbiontiska sēne, radot mikorizu (kopdzīvi ar kokiem), kas nodrošina pirmdīgļa barošanos. Ja šīs sēnes ieviešanās nenotiek, protallija darbība izbeidzas.
Pat tad, ja viss norit normāli, protalijs aug lēni un nobriest ne agrāk kā pēc 6 gadiem. Uz pirmdīgļa virsmas attīstās vīrišķie un sievišķie vairošanās orgāni. Pēc to nogatavošanās gametas saplūst, izveidojot zigotu – nākamā sporofīta (bezdzimumpaaudzes staipekņa) pirmo šūnu. Veidojas sporofīta dīglis. Vispirms tas labu laiku mīt zem zemes, pēc tam izlien virspusē un sāk zaļot, pamazām veidojot staipekņa stumbru un saknes, pēc tam vertikālos dzinumus jeb zarus ar lapām. Kad auga vertikālie dzinumi sasniedz 6 - 7 gadu vecumu, tie sāk nobriedināt sporas. Nākamajā gadā šie dzinumi aiziet bojā.
Atkarībā no dažādiem apstākļiem, pilns staipekņa attīstības cikls jeb periods “no sporas līdz sporai” rit 20 - 30 gadus.
