2018

Dzīvnieki pulcējas baros ziemas gaidās

Novembris – pēdējais rudens mēnesis kalendārā. Vējš rauj no kokiem vēl atlikušās, kā arī dzenā tās jau norautās lapas, kuras vēl nav paguvušas samirkt un sagult ciešā klājumā uz zemes.

Starp kailajiem zariem šur tur iezaigojas sarkanas odziņas. Daudzviet pamanāmas arī sarkanas sēnes un gļotsēnes. Bet, kamēr gaisa temperatūra turas virs nulles, rudens dzestrums ir itin tīkams ne vienai vien sēņu un gļotsēņu sugai, kuras turpina dzīvot līdz iestājas noturīgs sals.

Arī dažu sugu ēdamās sēnes, piemēram, ziemas celmenes, mainīgās pacelmenes, spītējot pirmajiem ziemas vēstnešiem, joprojām daudzviet aug uz dažādām koku daļām un to paliekām. Pārsteidzoši, bet novembra sākumā šogad pat bekotāji un gaileņotāji no meža atgriezās ar manāmu guvumu.

Daudzi no Latvijā ligzdojošajiem gājputniem no šejienes aizlidojuši, bet no citām zemēm jau ieradušies caurlidotāji, kā arī ziemas viesi – dažādi ziemotājputi.   Lielākos vai mazākos bariņos ieraugāmas šurp atmigrējušās zīdastes. Pulciņos uzturas pīļveidīgie putni, tostarp gulbji – gan vietējie, kas vēl nav aizlidojuši, gan no vēsākiem apvidiem atlidojušie.

Pa mežiem klīst jaukti mazputniņu bariņi, kas sastāv no vairākām sugām, kuras apvienojušās, lai būtu vairāk dažādu acu un ausu vienkopus – tā drošāk pret plēsējiem. Šajos bariņos galvenokārt ietilpst vairāku sugu zīlītes, kāda mizložņa, dzilnītis. Egļu mežos tiem nereti pievienojas vismazākie putniņi – zeltgalvīši, kas tomēr itin labi jūtas arī autonomos pulciņos.

Baros rudeņos parasti siro arī vārnas, sīļi, nereti – riekstroži. Kraukļi visbiežāk klejo pāros, bet, ja atrod ko vērtīgu, piemēram, prāvāku maitu, vienkopus pulcējas vairāki īpatņi.

Tomēr ir putnu sugas, kuru pārstāvji ziemošanas laikā necieš dzīvot kompānijas. No ziemas viesiem vientuļnieki Latvijā ir ūdensstrazdi, zivjdzenīši un lielās čakstes. Labprāt pa vienam aukstajā sezonā pie mums dzīvo arī plēsīgie un dzeņveidīgie putni.

Teju visi zīdītāji novembrī ietērpti ziemas kažokos, kas biezāki un gaišāki par siltajā sezonā valkātajiem. Kamēr nav uzsnidzis sniegs, to gaišums nereti pārlieku izceļas uz apkārtnes fona, tādejādi maskēšanai paredzētais tērps rada pretēju efektu.

Vairums stirnu un staltbriežu aukstajā sezonā parasti ganās bariņos, pulciņos vai arī ģimenes saimēs, kurās vienkop turas mātes un jaunie dzīvnieki. Bet vecie stirnāži un staltbriežu buļļi, tāpat arī aļņu buļļi, kuriem novembrī ir ragu mešanas laiks – pārsvarā pa vienam. Savukārt aļņu mātītes ganās kopā ar šī gada pēcnācējiem, kas nu jau itin brangi paaugušies.

Novembra izskaņā vērojams satraukums mežacūku bariņos. Nemieru ievieš vecie kuiļi. Kāpēc? Tāpēc, ka cūkām sākas kāzu periods – laiks, kad kuiļi tramda, dzenā sivēnus un jaunākus kuilēnus, kuri spiesti nepieskatīti uzturēties atsevišķos bariņos netālu no savām mātēm.

Tuvojoties ziemai, bebri parasti uzturas ģimenēs vai pāros, atkarībā no konkrēto indivīdu vecuma. Tie rosās galvenokārt savu mājvietu tuvumā. Bebri nograuž kokus, sagarina tos un nogādā uz zemūdens krātuvēm barības rezervei.

No bebru gaļas neatsakās ne tikai vilki, bet arī lūši, lai gan labprātāk tie lūkojas pēc stirnām un zaķiem. Lūšu tēviņi pašlaik dzīvo vienatnē, bet mātītes kopā ar šī gada pēcnācējiem.

Pārējie aktīvie plēsīgie zīdītāji, kuri nesnauž ziemas miegā, šai laikā piekopj vientuļnieku dzīves veidu.

Individuāli par izdzīvošanu aukstajā sezonā rūpējas arī kukaiņēdāji, tāpat nelielie grauzēji – vāveres un peļveidīgie. Daudzi peļveidīgie grauzēji, piemēram, peles un strupastes, viegli pieejamu barību meklēdami, pārtop par ļaužu apakšīrniekiem, iemājojot cilvēku mitekļos. Tur šiem dzīvniekiem jāsamierinās ar negribētu sugas brāļu klātbūtni un nepieciešamību konkurēt par dzīves telpu.