2016

Vienīgā indīgā čūska Latvijā – odze

Ik gadu plašsaziņas līdzekļos dabas draugi tiek aicināti būt vērīgiem un uzmanīties no čūskām mežā, jo īpaši ogu un sēņu ievākšanas laikā, kā arī tiek ziņots par to, kas jādara, lai izvairītos no čūskas kodiena un kā jārīkojas, ja čūska tomēr iekodusi.

Visi rāpuļi, tostarp čūskas, ir poikilotermi dzīvnieki, kas ķermeņa sasildīšanai izmanto siltumu no apkārtējās vides. Latvijas čūskām tīkamākā gaisa temperatūra ir no + 22 līdz +27 grādiem. Salīdzinoši vēsajā Latvijas klimatā mīt vien trīs šo mugurkaulnieku sugas: odze, zalktis un gludenā čūska, kas nav bezkājainā ķirzaku glodene. Indīga no tām ir tikai viena suga – parastā jeb holarktiskā odze (Vipera berus).

Odze – vienīgā indīgā čūska Latvijā

Odze ir samērā neliels rāpulis (pieaudzis īpatnis tikai 60–75 centimetrus garš), salīdzinot ar abām pārējām Latvijas čūsku sugām – padrukns. Čūskas sudrabaini pelēko, tumšpelēko, pelēkbrūno, brūno, sarkanbrūno vai smilškrāsas ķermeņa virspusi visā tās garumā sedz tumšāks raksts, trapecveidīgo galvu rotā X vai V veida “kronējums”, ķermeņa apakšpuses krāsojums arī mēdz būt visnotaļ dažāds, bet visbiežāk tomēr ir gandrīz melns, pelēks vai brūngani sārts, tas var būt un var nebūt “izrakstīts”. Tiesa, retumis patrāpās arī teju pilnīgi melni eksemplāri, kuriem pat tipiskais raksts uz muguras un zīmējums uz galvas nav saskatāms. Retumis redzami arī vienkrāsaini rudi, neizraibināti īpatņi.

Tēviņus no mātītēm iespējams atšķirt, salīdzinot astes, proti, mātītēm aste ir nedaudz īsāka un tās gala apakšpuses krāsa parasti ir nedaudz dzeltenīga, bet tēviņiem – iesārta. Odžu mātītes parasti ir arī korpulentākas par tēviņiem.

Odzes sastopamas visā mūsu valsts teritorijā, tiesa, nevienmērīgi. Tās koncentrējas vietās, kur netrūkst piemērotu paslēptuvju un barības vielu, un reti sastopams kāds nelabvēlis. Vienviet lielākā skaitā šie rāpuļi pulcējas pavasarī riesta laikā.

Odzes ir aukstumizturīgākās pasaules čūskas – sastopamas vistālāk uz ziemeļiem no ekvatora, dzīvo pat aiz Polārā loka. Pateicoties savai aukstumizturībai, odzes spēj agrāk par visiem pārējiem mūsu rāpuļiem pavasaros izlīst no ziemošanas vietām. Tēviņi parādās pirms mātītēm. Drīz vien pēc pamošanās no ziemas stinguma vismaz četrus gadus vecie jeb pieaugušie tēviņi rīko turnīrus pieaugušo jeb vismaz četrus piecus gadus nodzīvojušo mātīšu dēļ. Siltās sezonas sākumā, kamēr naktis vēl samērā dzestras – aprīlī, maija sākumā –, odzes ir rosīgas vienīgi dienā. Pēc tam, laikam kļūstot siltākam, viņas top itin aktīvas arī krēslā un tumsā. Tas gan nenozīmē, ka siltajā periodā odzes gaišā laikā vairs nemēdz izlīst no paslēptuvēm. Pasildīšanās saulītē īpaši svarīga ir šo tumsas čūsku mammām pirms mazuļu laišanas pasaulē – vasaras nogalē, ap sēņu laiku.

Kož, ja tiek iztraucēta

Tieši sēņu laikā ir lielākā iespējamība negaidīti ieraudzīt, kā saules apsildītā mežmalā saritinājusies guļ odze. Ja cilvēks nemetas bēgt, bet aplūko vijīgo dzīvnieku, viņš redz: čūskai ir nekustīgi acu plakstiņi – tie ir saauguši, tāpēc savulaik radies aplamais uzskats par čūsku spēju hipnotizēt. Odzei, turklāt ir uz āru izvirzītas “uzacis”, radot dusmīga rāpuļa iespaidu. Tomēr, ja vien netiek tīši kaitināta, čūska nav dusmīga. Attiecībās ar cilvēku nav arī agresīva. Un, pat cilvēka kaitināts, rāpulis pirmkārt cenšas ātri aizvīties – izvairīties no nedraudzīgā radījuma. Bet, ja tomēr to izdarīt nevar, odze nedaudz izslejas un atliec ķermeņa priekšgalu, un šņāc – brīdina. Uzbāzīgais cilvēks redz, ka iztraucētais rāpulis, turklāt ātri, ātri šauda melno, slaido, lokano, galā iešķelto mēli. Mēle ir ožas orgāns: čūska mēģina saost, kas ir traucētājs un kur tas atrodas: mēlīte izšaujas no mutes caur īpašu spraudziņu “augšlūpā”, kādu laiciņu ātri, vibrējoši lokās, ķerdama gaisā esošās molekulas, tad tā tiek ievilkta atpakaļ mutē, kur nogādā gaisā savāktās molekulas līdz īpašam analizatoram, kas atrodas augšžoklī.

Tātad – rāpulis šņāc, šauda mēli. Tomēr uzbrukt, kā jau minēts, – negrasās. Cilvēks nav čūskas ēdiens. Odze nekad (!) pirmā neuzbrūk cilvēkam. Kož tikai tad, kad tiek tīši provocēta, piemēram, biedēta, tramdīta, aizskarta ar zābaku, ar koku, vai kad viņai snaudošai netīši uzmin, uzsēžas vai pieskaras ar roku. Visneiecietīgākās pret aizskaršanu čūskas ir pārošanās periodā un ādas virskārtas maiņas laikā.  

Lai gan visas čūskas ir kurlas, tās ar katru savu substrātam piekļauto ķermeņa šūnu labi uztver pat vismazākos zemes satricinājumus, visniecīgāko vibrāciju, tāpēc vairākums rāpuļu parasti jau laikus sajūt cilvēka tuvošanos un pagūst nemanīti ielīst zemsegā, alā, žagaru vai akmeņu kaudzē. Bet situācijās, kad kaut kāda iemesla dēļ paslēpties neizdodas, dzīvnieks gluži vienkārši paliek nekustīgi guļam, cerībā, ka, pateicoties maskējošajam tērpam, netiks pamanīts.

Indes nav daudz

Inde ir ļoti vērtīga – ar tās palīdzību odze sarūpē sev barību. Turklāt tā paredzēta ne vien upura nogalināšanai, bet arī piedalās gremošanas procesā. Lai veidotu un atjaunotu indes rezerves, odzei nepieciešama liela enerģija un laiks, tāpēc pašsaprotami, ka odze savu indi lolo un medībās izmanto ļoti ekonomiski.

Inde tiek ievadīta kožot – laižot darbā divus aptuveni pus centimetru garus, līkus indes zobus, ko daba odzei dāvājusi varžu, ķirzaku, peļveidīgo grauzēju, nelielu putniņu un kukaiņu notveršanai.

Nekādus lēcienus šis būtībā neveiklais dzīvnieks izdarīt nespēj. Kožot nolūkotam medījumam, odze gluži vienkārši iztaisno iepriekš atliekto ķermeni. Lai, šādi kožot, droši aizsniegtos līdz upurim un trāpītu mērķī, attālums līdz tam nedrīkst būt lielāks par pašas čūskas garumu. Ja odze lien uz priekšu vai guļ taisni izstiepusies, viņa spēj veiksmīgi kost vien uz sāniem vai aizmuguri.

Medījuma organismā inde iekļūst caur zobos esošiem kanāliem, kas atveras zobu priekšpusē. Ikdienā čūska abus savus indes zobus nēsā apslēptus īpašās gļotādas makstīs un atpakaļvērsti pieliektus augšžoklim. Kad košanas brīdī mute tiek plati atplesta, zobi automātiski kā eņģēs izvirzās uz priekšu un novietojas vertikāli. Upuri gan vispirms ķer sīkiem, neindīgiem zobiņiem bruņotais apakšžoklis – tas atbalstās pret indējamo objektu, tā palīdzot indes zobiem dziļāk ietriekties miesā. Augšžokļa kauls ir ļoti kustīgs, spējīgs pagriezties pat deviņdesmit grādus ap savu garenasi. Tas atvieglo ne vien košanu, bet arī barības iedabūšanu rīklē. Kad medījums saindēts, odze gan tūdaļ nevar ķerties pie ēšanas, jo pat neliels upuris, iekams nobeidzas, pagūst vēl zināmu gabalu pārvietoties. Aizbēgušo ēdienu rāpulis atrod, ostīdams ar mēlīti tā pēdas. 

Odzes inde ir specifisks toksisku sastāvdaļu maisījums, kas satur olbaltumvielas šķeļošus enzīmus. Tā izplatās pa asinsvadiem, bojā kapilārus, veido tajos trombus, traumē arī sirds muskulatūru, pēc tam rada audos asins izplūdumus un veido tūsku, kas pamazām izplatās.

Ja odze iekodusi

Ja čūskas kodumu saņēmis cilvēks, redzamas zobu atstātas “pēdas” – divi nelieli, sākumā asiņojoši punktiņi, ap kuriem pēc kāda laika veidojas sārtums un piepampums, vēlāk – jau cianoze. Parasti sakostā vieta sākumā sāp, pēc tam to pārņem dedzinoša sajūta. Cilvēks jūt uztraukumu, viņam kļūst apgrūtināta elpošana, var veidoties tahikardija, nelabums, izdalīties auksti sviedri. Smagākas intoksikācijas gadījumā sakosto mēdz pārņemt vājums un miegainība, drudzis, reibonis, palēninās sirdsdarbība un pulss, sākas vemšana, murgi.

Kā tieši organisms reaģē, lielā mērā atkarīgs no tā, kur čūska iekodusi, – jo tuvāk galvai vai sirdij, jo bīstamāk. Ziemeļu puslodē konstatētie gadījumi, kad čūskas inde būtu nogalinājusi cilvēku, ir ļoti, ļoti reti.

Tomēr, ja čūska iekodusi, jācenšas nekrist panikā un iespējami mazāk kustēties, jo, kad ir paātrināta asinsrite, inde pa asinsvadiem izplatās straujāk. Vispirms jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība vai jāparūpējas par cietušā nogādāšanu līdz mediķiem. Ja palīgu nav, lēnā gaitā jāmēģina aizkļūst līdz palīdzības sniedzējiem paša spēkiem. Sakosto vietu nevajag berzēt, masēt, lai inde tik strauji neizplatītos. Vēlams dzert daudz šķidruma, tādējādi “atšķaidot” indi organismā. Nekādā gadījumā nedrīkst lietot alkoholu! Nedrīkst arī likt žņaugu vai pārsēju – šāda rīcība var izsaukt audu atmiršanu, nedrīkst sūkt indi ar muti, griezt vai piededzināt koduma vietu.