14 • 01 • 2016
Meža kupenās
Kad zeme ir pārklāta ar sniegu, ir īstais laiks doties meža piedzīvojumā pa baltajām kupenām. Turklāt sniegā var pētīt dažādu meža iemītnieku atstātās pēdas, arī tās, kuru īpašnieks dienas laikā parasti nav manāms.
Tiem pēddziņiem, kuriem nākas uzturēties sniega neskartajā Latvijas daļā, cerams, zināms, ka „pēdas” nenozīmē tikai kāju iespiedumus jeb miņas. Pēdas var tikt atstātas dažādi, piemēram, ar zobiem. Visuzkrītošāko zobu zīmju atstājēji, protams, ir bebri. Taču viņi nebūt nav vienīgie.
Dzīvnieku pēdas sniegā liecina, ka drīz beigsies mežacūku riesta periods. Lielākā daļa šo zvēru savu prieku jau dabūjuši, tomēr cūkas vēl aizvien – galvenokārt baros (sivēnmātes kopā ar palieliem sivēniem un puscūčiem). Vairākums pieaugušo kuiļu jau atkal dzīvo pa vienam.
Visi zvēri – gan dienā, gan naktī aktīvie, gan arī tie, kas guļ ziemas miegu– jau laicīgi, gaidot aukstumu, pārģērbušies gaišos ziemas kažokos, kas ir siltāki – ar biezāku un garāku apmatojumu. Lūšiem, lapsām, baltajiem zaķiem, top vairāk apmatotas pēdu apakšas. Lielākajai daļai zīdītāju (izņemot sermuli, zebieksti, balto zaķi) ziemas tērps nekļūst pavisam sniega balts, bet tikai top gaišāks. Vismazākās izmaiņas pārģērbjoties skar zīdītājus – bebrus, ondatras, ūdrus un ūdeles.
Klasiska pilsētnieka ausīs tas droši vien izklausās neticami, bet ziemā cilvēki sevi var iepriecināt ogojot. Tiesa, jāzina, kur to darīt. Kamēr mežā vēl nebija izveidojusies ledus un sniega sega, purvos bija iegūstamas dzērvenes. Ziemas sākumā kāda potenciāla ogotāja uzmanību var piesaistīt košie auglīšu ķekari parasto irbeņu krūmos. Ogošana, atšķirībā no sēņošanas, nebūt nav ziemai neadekvāta darbība.
