06 • 08 • 2015
Latvijas sabiedriskās lapsenes
Zāģlapsenes, panglapsenes, krāšņlapsenes, spožlapsenes, tumšlapsenes, racējlapsenes, smilšlapsenes, stiebrlapsenes, koklapsenes, skujlapsnes, tievvēderlapsenes, pundurlapsenes, kukaiņlapsenes… Tā ir tikai daļa no „lapsenēm”, kas sastopamas mūsu Latvijas mežos. Vasaras otrā puse ir laiks, kad sabiedriskās lapsenes čakli darbojas savu pūžņu tuvumā, medī, ēd un vairojas.
Lapseņu dzimtas (Vespidae) apakšdzimta (Vespinae) apvieno visaugstāk attīstītās lapsenes un sirseņus. Kā jau sabiedriskiem kukaiņiem pieklājas, Vespidae dzimtas lapsenes dzīvo saimēs un būvē ligzdas. Latvijā jebkuras saimes „mūžs” ilgst tikai nepilnu silto sezonu.
Gan gaļa, gan augi
Lapsenes ir visēdājas. Viņu mute sastāv no augšžokļu pāra un diviem apakšžokļu pāriem, no kuriem viens saaudzis, veidojot apakšlūpu. Augšžokļi piemēroti graušanai, plosīšanai, bet apakšžokļi – laizīšanai. Tādejādi šie kukaiņi spēj lietot uzturā gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes barību.
Kāpurus lapsenes baro ar īpašu dziedzeru sekrētu, bet, kad cirmeņi paaugušies, tikai ar gaļas ēdienu: smalki sakošļātiem dzīvniekiem (pārsvarā kukaiņiem). Lapsenes upuri nogalina, nokožot to ar spēcīgajiem augšžokļiem, vien dažreiz izmantojot dzeloni.
Pieaugušās lapsenes ēd arī kukaiņus, tomēr ievērojamāko daļu viņu ēdienkartes sastāda ēdmaņa, kas jāuzņem ar apakšžokļiem – laizot: nektārs, ziedputekšņi, ierūguši augļi, koku sula, laputu saldie izdalījumi. Jāpiebilst, ka pieaugušie insekti dabū savdabīgu gardu pateicību no kāpuriem, kas ik pa laikam atrij dzidrus, ar aminoskābēm piesātinātus barības pilieniņus, kurus lapsenes nolaiza.
Dzīve pūznī
Pavasarī, pēc ziemas guļas, katra veiksmīgi pārziemojusī mātīte sameklē piemērotu vietu jaunajai ligzdai jeb pūznim. No papīram līdzīgas substances –satrupējušas koksnes, ko sakošļā un samitrina ar siekalām – lapsenes veido ligzdas jeb pūžņus. Daļa sugu veido mājokļus diezgan atklātās vietās – kuplāku koku vai krūmu lapotnēs, tomēr vairums – vecos grauzēju mitekļos, akmeņu kaudzēs, dēļu vai malkas krāvumos, zem būvju jumtu korēm, bet dažas sugas apdzīvo vēl drošākas slēptuves – ēku bēniņus, koku dobumus un putnu būrus.
Iesākumā jaunā mātīte citu citai līdzās darina nelielu skaitu vienādstūrainas šūnas – izveido pirmo kāri. Pēc tam iedēj katrā šūnā neapaugļotu oliņu. Baltie, tārpveidīgie kāpuri (tautā dēvēti par cirmeņiem), izšķiļoties no oliņām, „karājas” ar galvu pret šūnas atveri.
Pirmos bērnus, kamēr tie izaug un iekūņojas, māte spiesta aprūpēt un ēdināt viena pati. Kūniņas stadija ilgst divas līdz trīs nedēļas, līdz izkūņojas pieaugušie kukaiņi – neauglīgas mātītes – darba lapsenes.
Kad pirmā pēcnācēju paaudze pārtapusi īstenos kukaiņos, mātes vienīgais uzdevums – dēt. Turpmāk darba lapsenes veic gan visus saimnieciskos pienākumus (tīra, vēdina, paplašina ligzdu, apkopj māti, gādā barību), gan vienlaikus pilda arī kareivju – sargu funkciju, tāpēc viņām ir inde un ierocis – par dzeloni pārveidots dējeklis.
Dzeloni lapsenes pielieto pret savas sugas citu pūžņu pārstāvjiem, cīnoties par barības iegūšanas teritorijām, un pret pūžņa apdraudētājiem. Pie mājokļa ieejas parasti dežurē vien daži sargi, taču, nepieciešamības gadījumā, arī daļa citu kukaiņu dodas uzbrukumā nedraugiem. Sadusmojusies lapsene iekožas ienaidniekā ar augšžokļiem, lai būtu atbalsts, un, saliekusi vēderu, dzeļ. Lapsene spēj dzelt ne vienu reizi vien, jo dzelonim (atšķirībā no bites dzeloņa) nav atskabargu, tāpēc dūriens var sekot dūrienam.
Darba lapsenes mūžs ilgst tikai dažas nedēļas, tomēr, pateicoties ciltsmātes čaklajai dēšanai, laika gaitā saime arvien palielinās. Pūžņa izmēri, protams, pamazām pieaug. Jo vairāk vasara sliecas uz beigu galu, jo lielāks tas kļūst. Vasaras nogalē dažu sugu pūžņa caurmērs reizēm sasniedz pat pus metru, un tā iemītnieku skaits rēķināms vairākos simtos.
Saimes mūžs noslēdzas
Rudenī sabiedrisko lapseņu saimes ciltsmāte pārtrauc darba kukaiņu radīšanu un sāk dēt apaugļotas olas. Lai tas varētu notikt, mātīte „atdzīvina” īpašā sava vēderiņa veidojumā „iekonservētas” vīrišķās dzimumšūnas, kas tur glabājušās teju gadu – kopš apsēklošanās iepriekšējā rudenī.
No apaugļotajām olām attīstās jaunas auglīgas mātītes un tēviņi, kas pamet pūzni, lai dotos partneru meklējumos. Bet saime iznīkst – ciltsmāte un darba lapsenes iet bojā. Pēc pārošanās mirst arī visi tēviņi. Savukārt jaunās apsēklotās mātītes atrod slēptuvi, kurā sastingst ziemas miegā – līdz pavasarim.
Gandrīz ikvienai kaitīgo kukaiņu sugai ir vismaz viena lapseņu suga, kas to medī vai uz kukaiņa parazitē. Tādējādi lapsenes ir vienas no nozīmīgākajiem kukaiņiem citu kukaiņu skaita ierobežošanā. Piemēram, parazītlapsenes tiek plaši izmantotas bioloģiskajā lauksaimniecībā visā pasaulē. Lielākā daļa no 75 000 lapseņu sugu ir parazītlapsenes – tās nevis pašas veido mājokļus, bet ieperinās citu sugu pūžņos. Parasti parazītsugas mātīte iekļūst saimnieksugas ligzdā, kad tajā jau izkūņojušās pirmās darba lapsenes. Nelūgtā „viešņa” iznīcina ciltsmātes izdētās oliņas un to vietā iedēj savas, pašu saimnieci nogalina vai padzen. Saimnieces izlolotās darba lapsenes spiestas rūpēties gan par atlikušajiem savējiem, gan par svešajiem kāpuriem un par svešajām oliņām. Parazītsugām nav darba kukaiņu grupas, visi pēcnācēji ir vairoties spējīgi.
