2015

Zivjērgļu mazuļi drīz pacelsies spārnos

Jūlijs ir laiks, kad zivjērgļu mazuļi ir paaugušies, un drīz pacelsies spārnos savam pirmajam lidojumam, tādēļ pētnieki dodas putnu monitoringā, lai saskaitītu, nosvērtu un apgredzenotu zivjērgļu mazuļus. AS „Latvijas valsts meži” (LVM) apsaimniekotajā teritorijā ligzdo aptuveni 80% no Latvijas zivjērgļu populācijas.

LVM vides eksperts Aigars Kalvāns atklāj, ka uzņēmuma teritorijā esošās ligzdas tiek apzinātas, lai noteiktu ligzdošanas sekmes. Pērn visām ligzdām tika noteikta precīza atrašanās vieta, tāpēc, izmantojot GPS uztvērēju, tās šogad ir vieglāk sameklēt. Šogad konstatētas 123 apdzīvotas ligzdas, no kurām 7 ir  jaunas ligzdas. Pēdējos gados visā Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā, novērojams zivjērgļu skaita pieaugums.

„Zivjērgļus arī gredzenojam, lai iegūtu informāciju par putnu uzvedību un to galvenajiem migrācijas ceļiem. Iespēju robežās cenšos fotografēt vecos putnus, jo tad iespējams izsekot, vai kāds mazulis, ko esmu gredzenojis bērnībā, tagad ir atgriezies un veido pārus šeit. Līdz šim esmu sastapis aptuveni divdesmit īpatņus. Taču ne mazums ir arī tādu putnu, kas aizceļojuši ļoti tālu, pat 200 kilometrus”, novērojis Aigars Kalvāns.

Zivjērgļus gredzeno ar krāsu gredzeniem. Proti, viens gredzens ir no alumīnija, uz tā ir rakstīts numurs un valsts, savukārt otrs - krāsu gredzens. Tā dara, lai, atpazīstot, putni nebūtu speciāli jāķer - gredzenu var pēc krāsām "nolasīt" no attāluma, izmantojot teleskopu vai ar fotoaparātu uzņemot fotogrāfijas.

Izvēloties ligzdas vietu, zivjērgļu tēviņš izvēlas koka galotni, turklāt apkārtnes augstāko koku. „Zivjērgļu ligzdām klāt var tikt tikai pieredzējuši kāpēji, izmantojot speciālu aprīkojumu – kāpšļus un speciālus stiprinājumus”, stāsta pieredzējušais putnu pētnieks.

Zivjērgļi mīt purvos, pārsvarā uz saliņām vai purva malā. Daļa ligzdu atrodamas arī jaunaudzēs, izcirtumos – ekoloģiskajos kokos, bebrainēs, arī vecos mežos. Lielākais ligzdojošo zivjērgļu pāru skaits ir pie Lubānas un Usmas ezera.

Ligzda tiek veidota galvenokārt priežu galotnē, jo koka kuplais vainags nodrošina stabilitāti. Ligzdas ir lielas – būvēšanai tiek izmantoti samērā gari un rupji žagari. No iekšpuses ligzdu izklāj ar sūnām, ķērpjiem, ūdenszālēm un salmiem. Vasarā, kad karsti, zivjērgļi veldzei izmanto slapjas sfangu sūnas.

Diemžēl ir gadījumi, kad ligzda lielā vējā nogāžas. Tādēļ ornitologi nāk putnam palīgā un būvē mākslīgās platformas. „Šobrīd puse no zivjērgļu populācijas būvē ligzdas uz šīm platformām. Mākslīgo platformu veidošanai ir vēl viens pozitīvs aspekts – tā mēs putnus piesaistām konkrētai vietai. Nodrošinām šīs teritorijas aizsardzību, jo zivjērgļi parasti atgriežas vecajās ligzdās, arī jaunie putni ligzdas veido dzimtās vietas tuvumā 10–20 km rādiusā”, novērojis LVM zivjērgļu pētnieks A.Kalvāns.

Tieši tēviņš, ir tas, kurš izvēlas ligzdas vietu un rūpējas par ēdienu, savukārt mātītes uzdevums ir sargāt ligzdu. Jau pats zivjērgļa vārds liecina par putna ēdienkarti – dažādas zivis, bet pārsvarā ērgļa maltīte Latvijā sastāv no karpas, līdakas, brekša – zivīm, kas apgrozās ūdens virspusē. Lai maltīte nav tālu jāmeklē, ligzdvieta ir tuvu (5-7 km) barošanās vietai.

Ligzdojošās populācijas monitoringa ietvaros veiktie pasākumi ir zināmo teritoriju pārbaude un jaunu ligzdošanas teritoriju meklēšana. Zināmās ligzdošanas teritorijas tiek pārbaudītas 1 līdz 3 reizes ligzdošanas sezonā. Pirmā pārbaude tiek veikta maijā – jūnijā, kad tiek novērtēta teritorijas apdzīvotība; otrā reize – jūlijā, kad tiek novērtētas ligzdošanas sekmes. Teritoriju pārbaudei izvēlas siltas dienas bez nokrišņiem, bez liela vēja.

Ērgļu monitorings tika uzsākts pagājušā gadsimta 80. gados, kad Latvijas teritorijā uzturējās ap 100 pāriem putnu. Monitoringu pārtrauca 90. gadu vidū un atsāka pēc krietna pārtraukuma 2007. gadā. Šobrīd savas mājas sabūvējuši aptuveni 200 putnu pāru, tātad putnu populācija šo gadu laikā ir palielinājusies vairāk nekā divas reizes.

Kādreiz zivjērgļu lielākais drauds bija saindēšanās ar pesticīdiem, piemēram, DDT. Vēl viens no skaita mazināšanās iemesliem Eiropā bija vajāšana – zivjērgļus nonāvēja, jo cilvēki tos uzskatīja par konkurentiem, kas izēd zivis.