2014

Daba ziemas gaidās

Pagājis jau zināms laiciņš, kopš beidzies zīmīgākais rudens process – lapkritis. Dienas kļuvušas pavisam īsas. Mājas skursteņi jau kādu laiku kūp, un cilvēki, dzerot siltu tēju veras ārā pa logu.

Ainava iezīmējusies vienmuļās krāsās. Visi lapu koki un krūmi, izņemot dažu jauno ozoliņu, atlapojušies. Pirms lapu atdalīšanās lielākā daļa barības vielu no tām pārgājusi auga stumbrā. Bet lejup kopā ar lapām novirpuļojušas nevajadzīgās un pat kaitīgās vielas, kas tajās uzkrājušās. Kokaugi ir pilnīgi gatavi sagaidīt ziemu.

Arī dzīvnieki kā ik gadu jau savlaicīgi gatavojas ziemošanai. Ziema kustoņiem ir bīstams periods – gan aukstuma, gan iespējamā barības trūkuma dēļ.

Sastinguši dažādās stadijās – kāpura, kūniņas vai pieauguša dzīvnieka – slēptuvēs ziemu cenšas pārlaist lielākā daļa mūsu sauszemes bezmugurkaulnieku. Viņi gada bargo periodu pārdzīvo neaktīvā stāvoklī. Šie radījumi nesasalst un nenomirst, jo viņu ķermenī, tuvojoties salam, zūd ūdens, un pieaug glicerīna daudzums – neveidojas šūnas graujošie ledus kristāli. Tie bezmugurkaulnieki, kuriem, ziemai tuvojoties, paredzēts iet bojā pieaugušo stadijā rudenī, protams, dodas uz „laimīgākiem medību laukiem”. Paliek viņu oliņas. Daļa to bezmugurkaulnieku, kuri ziemo dziļi zemē – tārpiņi, ērcītes, vēžveidīgie – arī aukstajā gada periodā saglabā lielāku vai mazāku aktivitāti. Tomēr visdaudzveidīgākais aktīvo bezmugurkaulnieku klāsts gan rudenī, gan ziemā atrodas stāvošos ūdeņos, jo ūdens temperatūra nekad nenokrīt zem 0 grādiem!

Amfībijas jeb abinieki, gatavojoties ziemai, manāmi uzblīst, uzkrājot bagātīgu zemādas limfas slāni, kas pretdarbojas audu sasalšanai. Neskatoties uz to, šie dzīvnieki tik un tā nolien no stipra sala pasargātās slēptuvēs. Rāpuļi neuzblīst, bet tāpat kā abinieki, iekārtojas dziļās paslēptuvēs, kur pamazām ieslīgst anabiozē līdz pavasarim.

Arī gandrīz visi gājputni aizlidojuši. Šur tur ir manāms kāds no nedaudzajiem palicējiem, tomēr pārsvarā ieraugāmi putni nometnieki un klejotāji, kā arī no citurienes šurp ziemot atlidojušie. Tie ir putni, kuriem Latvija ir „siltās zemes”. Kuplā skaitā pa ārēm klīst jaukti mazputniņu bariņi, kas sastāv no vairākām sugām, kuras, ienākot aukstajai sezonai, ik gadu apvienojas, lai būtu drošāk.

Skaļos baros tagad turas siltajā sezonā neuzkrītošie sīļi. Arī viņi gatavojas ziemai – vāc ozolzīles un slēpj tās meža zemsedzē biezākās audzēs, vietās, kur ziemā mēdz būt plānāka sniega sega.

Zināmu tiesu no zīlēm paņem arī vāveres saviem krājumiem. Pazīstami dažādu sēklu, kā arī sakņu un sakneņu vācēji ir peļveidīgie grauzēji. Tomēr visčaklākie krājēji no zvēriem jeb zīdītājiem Latvijā ir bebri! Šie mūsu lielākie grauzēji – mazie meža hārvesteri – nopļauj lapu kokus un krūmus, sagarina tos, atzaro un aiztransportē uz zemūdens krātuvēm, kas atrodas netālu no viņu ģimenes mītnēm – alām un mājām.

Taču visi – gan ēdmaņas rezervju gādātāji, gan ne tik čaklie zvēri – ik gadu rudenī, vairāk ēdot, uzkrāj tauku un olbaltumvielu rezerves.

Daļai no tiem zīdītājiem, kuri ziemu pavada guļā, ir pienācis laiks, kad sāk trūkt barības un kļūst auksts – viņi laižas nemaņā. Eži, susuri, sikspārņi, sicistas allaž laižās dziļā miegā jau tad, kad vēl ir samērā silts – oktobrī. Savukārt „trauslā” ziemas miega gulētāji – āpši, jenotsuņi, lāči – pirms sala, kamēr vien pietiekamā daudzumā atrodama barība, naktīs staigā, meklējot kaut ko apēdamu. Iestājoties kārtīgam salam, arī viņi spiesti iegult savās migās.

Visi zvēri, gaidot aukstumu, pārģērbjas ziemas kažokā, kas ir siltāks, ar biezāku, garāku apmatojumu, un gaišāks par vasaras sezonas tērpu. Turklāt lūšiem, lapsām, baltajiem zaķiem top vairāk apmatotas pēdu apakšas – kad uzsnieg sniegs, tad zaķis cilpo pa savu mežu siltā kažokā un paslēpjas zem egļu zariem, kad izdzird cilvēku balsis. Ko cilvēki šādā laikā dara mežā, jūs jautāsiet? Ir pienācis laiks jau doties pa sniegaino mežu un meklēt eglīti ģimeniskiem Ziemassvētkiem.