2013

Zaļā ziema Latvijas mežos

Klāt astronomiskā, bet vēl ne meteoroloģiskā un fenoloģiskā ziema. Uz laukiem zaļo ziemāji, bet mežā – ne viena vien jaunā paparde. Zaļu apkārtni rāda arī tā saucamie ziemzaļie augi: ziemcietes, andromedas, brūklenes, virši, miltenes, sārtenes, staipekņi, sūnactiņas, āmuļi, kumeļpēdas un, protams, arī mūžam zaļie skujkoki – egles, priedes, kadiķi.

Klajās vietās nīkulīgi zaļo zālāji – tiem trūkst saules gaismas, jo diennakts gaišais posms ir nepietiekami ilgs. Lapu koku lapas gan sen vairs nav zaļas – tās ir mirušas, tomēr ne visiem nobirušas – jaunajiem ozoliem un skābaržiem tās sačervelējušās paliks zaros līdz pat pavasarim.

Sniega trūkums ir izdevīgs visiem zvēriem-zālēdājiem, jo ir viegli pieejams ēdiens. Pārnadži, ja vien netiek iztramdīti, klejojumos tagad nedodas – barības pagaidām gana ik uz soļa. To pašu var attiecināt arī uz zaķiem. Relatīvi sliktāk klājas tiem zvēriem, kuri pārģērbušies īsti baltos ziemas kažokos: zebiekstes, sermuļi, baltie zaķi – viņu tērps, pretēji dabas plānotajam, ir nevis maskējošs, bet tieši otrādi – uzkrītoši pamanāms. Vienlaikus citiem – nav tik slikti: viņu ziemas kažoks, lai gan ir gaišāks nekā vasarā, tomēr nav pavisam balts, tāpēc maskē pietiekami labi.

Rit gada periods, kurā visīsākās dienas! Dažādiem nakts radījumiem tas ir pa prātam, jo gan paēšanai, gan citiem darbiem laika gana. Tomēr tumsas dzīvnieki – meža cūkas, ieminot uzkrītošas takas, mežos un krūmājos veic regulārus pārgājienus arī diennakts gaišajā daļā. Daļai no viņām joprojām turpinās riests – dzimumdziņas radītais nemiers joprojām dzen, atšķirībā no pārējiem pārnadžiem.

Brīžos, kad vien nav izteikti nemīlīgs laiks – nekavē brāzmains vējš un pārlieks slapjums, jenotsuņi, naktīs dubļos un smiltīs atstādami pēdas, vēsta, ka vēl aizvien nav laidušies ilgstošā ziemas guļā. Var paveikties ieraudzīt ne vien viņu pēdas, bet arī pašus kustoņus, jo jenotsuņi tagad bez aizspriedumiem mēdz rosīties dienā, nereti pat pāros. Gaidot ziemu, nu tie ir uzbarojušies trekni un tumīgi.

Toties āpši gan bezmaz visi nolīduši dziļi savās alās, kur iekārtojušies ziemas migās. Tā arī vairums īstā ziemas miega gulētāju – visi susuri, eži, sicistas jau labu laiku nekustīgi sastinguši miegā. Vienīgi sikspārņi, kas arī pieder īstajiem gulētājiem, saglabā zināmu aktivitāti. Mainoties mikroklimatam viņu ziemotuvēs, šie radījumi spiesti pārvietoties, lai atrastu sev jaunas uzturēšanās vietas. Latvijā pārziemo astoņas sikspārņu sugas, pārējās ir „gājzvēri” – rudenī dodas uz siltākām zemēm. Dīķa, bārdainais, Branta un Naterera naktssikspārnis par savām ziemošanas vietām vislabprātāk izvēlas smilšakmens alas. Parasts ziemotājs dažādās alās ir arī ziemeļu sikspārnis, tiesa, daudzi šīs sugas pārstāvji bez aizspriedumiem pārlaiž ziemu arī sakņu pagrabos, pat koka būvēs. Piemājas pagrabus parasti izvēlas garausainais sikspārnis. Savukārt Eiropas platausis ziemo vecos, plašos muižu un piļu pagrabos, bet ūdeņu naktssikspārnis īpaši iecienījis senas militārās pazemes būves.

Visiem zināmās vāveres, kas nekādā ziņā nepieder ziemas miega gulētāju pulkam, sliktos meteoroloģiskajos apstākļos tomēr zināmu laiku – reizēm pat vairākas diennaktis – spēj atslēgties no rosīgās dzīves, nolienot un snaužot pašdarinātās ligzdās vai dobumos.