2013

ZVĒRU BARU UN VIENTUĻNIEKU KLEJOJUMI MEŽOS

Mežacūku prātu pārņēmis „kāzu” noskaņojums – pieaugušie kuiļi turas nomaļus, bet ne tālu no sirojošajiem pieaugušo mātīšu un jauno cūku bariem, tā rosinot izmaiņas viņu baru struktūrā. Naktīs klusumu pārtrauc trokšņi, kas vēsta par šo dzīvnieku konfliktiem.

Stirnas un staltbrieži novembrī parasti turas bariņos vai arī ģimenes saimēs, kurās vienkopus ir mātes un jaunie. Vecie stirnāži un aļņu buļļi gan vada savas dienas pārsvarā pa vienam, bet staltbriežu buļļi – pa vienam vai tēviņu grupās. Tikmēr aļņu mātītes dzīvojas allaž kopā ar saviem šī gada pēcnācējiem. Visiem pieaugušajiem stirnāžiem nu ir beidzies ragu mešanas periods, savukārt jaunajiem āzīšiem aug pirmie radziņi mūžā.

Bebra "pēdas"

Jaunie, pilnbriedu tikko sasniegušie bebri, kas pagājušajā mēnesī sameklēja dzimumpartneri, nu atraduši arī dzīvesvietu. Bebru, stirnu un nepilngadīgo cūku nopietnākie dabiskie ienaidnieki – vilki dzīvo asinsradniecīgās kopībās un arī medī kolektīvi. Lūšu tēviņi konsekventi medī vienatnē, mātītes – kopā ar šī gada pēcnācējiem. Pārējie plēsēji šajā gada laikā rosās vienatnē.

Abu sugu zaķi novembrī ikdienas gaitās dodas pa vienam. Arī pavisam nelielie zīdītāji –peļveidīgie grauzēji, vāveres, kukaiņēdāji par izdzīvošanu šai laikā rūpējas individuāli. Regulārie augsnes kaudžu izsviedumi virszemē liecina par kurmju aktīvu rosīšanos – kamēr zeme nav īsti sasalusi, jāsteidz pilnveidot, paplašināt, iztīrīt alu sistēmas.

Ieraugāmo un saklausāmo putnu daudzums, samērojot ar iepriekšējo mēnesi un šī mēneša pirmo pusi, jau uzkrītoši samazinājies, kļuvis daudz mazāk Latvijai cauri lidojošu gājputnu. Gandrīz visi mūsu gājputni aizlidojuši, tāpēc ieraugāmi pārsvarā nometnieki un klejotāji putni. No palicējiem gājputniem ūdeņos seklās un ledus nesegtās vietās, apvienojušies pulciņos, grupiņās, uzturas ūdensputni – dažādu sugu pīles, ziemeļu gulbji, paugurknābja gulbji, jūras kraukļi, ieraugāms arī kāds zivju gārnis, zivju dzenītis.  

Mizložņa

No citurienes šurp atlidojušas ziemotājas lieās čakstes – tām Latvija ir „siltās zemes”. Salīdzinoši biežāk par citiem spalvainajiem lidoņiem acīs patrāpās dažādu mazputniņu – žubīšu, zaļžubīšu, dadzīšu, ķivuļu, svilpju jeb sarkankrūtīšu, stērstu un garastīšu pulciņi, visādas zīlītes – mežos ar tām nereti kopā klimst arī mizložņas, zeltgalvīši, dzilnīši. Bariņos rudenī parasti dzīvo arī kaijveidīgie putni un vārnas. Bet kraukļi visbiežāk siro pāros, taču, ja tiek atrasts kas vērtīgs, piemēram, kāda prāvāka maita, vienkopus sapulcējas daudzi. Ģimenes pulciņos auksto sezonu sagaida un arī pavadīs vairākums rubeņu dzimtas pārstāvju – laukirbes, rubeņi, medņi, vienīgi mežirbes jau kopš vasaras nogales turas pārīšos. Dzīvot pa vienam tagad patīk dzeņveidīgajiem, pūčveidīgajiem, dienas plēsīgajiem putniem.

Lašveidīgajām zivīm – strauta forelēm, lašiem, taimiņiem – vēl nav beidzies nārsta periods, kas sākās oktobrī. Jūrā turpina nārstot sīgas, repši. Gatavodamās nārstam, vienkop pulcējas nakts mednieces vēdzeles – aukstumu mīlošās saldūdens mencas. Migrēt uz savām nārsta vietām pamazām un nesteidzīgi, bet mērķtiecīgi turpina apaļmutnieki – upes nēģi.