2013

MEŽA ZVĒRI MAINA KAŽOKUS UN VĀC ZIEMAS KRĀJUMUS

Vēlam rudenim raksturīgi pasaule tapusi brūni-balti-pelēki krāsota, tomēr drūmajā kopainā siltumu nodrošina allaž zaļi tērptie skujkoki. Latvijas mežos par zaļumu pirmajā stāvā gādā mūžzaļie puskrūmi – mellenāji, brūklenāji un sūnas, zināmā mērā arī aļģes, kas aug koku stumbru lejasdaļā. Ievērojamu zaļuma devu joprojām sniedz arī zemi sedzošais augājs, īpaši kultivētajās platībās – tur, kur atāls, ziemāji.

Tikmēr, nolīduši dažādās slēptuvēs un, kā nu kura suga, sastinguši oliņas, kāpura, kūniņas vai pieauguša dzīvnieka stadijā, ziemu pārlaist sagatavojušies ļoti daudzi no tiem Latvijas bezmugurkaulniekiem, kuriem gada bargo periodu nav paredzēts pārdzīvot aktīvā stāvoklī. Bet tie bezmugurkaulnieki, kuriem rudenī ir lemts iet bojā pieaugušo stadijā, jau devušies uz „laimīgajiem medību laukiem”, vienīgi māņzirnekļi šur tur vēl ieraugāmi dzīvi.

Skorpionblakts un spāres kāpurs

Meteoroloģiskie apstākļi pagaidām ir pietiekami labvēlīgi, lai daļa nelielo virszemes kustoņu spētu saglabāt pamanāmu dzīvīgumu. Lai gan naktīs temperatūra jau mēdz nokrist zem nulles, pēcpusdienās joprojām acīs „trāpās” kukaiņi – mušiņas, odiņi, arī skudras. Braši turas mitrenes, kaulenes, simtkāji, dažu sugu zirnekļi. Lielāku vai mazāku aktivitāti saglabā arī daļa to bezmugurkaulnieku, kuri ziemo dziļi zemē. Taču visdaudzveidīgāko bezmugurkaulnieku klāstu var un visu ziemu varēs atrast ūdeņos.

Mugurkaulainie „aukstasiņu” jeb poikilotermie radījumi – abinieki un rāpuļi pilnīgi visi jau „ieziemojušies”. Zīdītāji nu pārtērpušies ziemas kažokā, kas ir siltāks – biezāks, garāks, un gaišāks par vasaras sezonas tērpu. Tiesa, amfibiotiskos jeb īpaši dzīvei ūdenī pielāgojušos zīdītājus – bebrus, ondatras, ūdrus un ūdeles – izmaiņas, mainot kažoku, skārušas samērā maz.

No Latvijas zvēriem – ziemas miega gulētājiem zināmu aktivitāti joprojām saglabājuši daudzi āpši, jenotsuņi, lāči. Bet guļā jau ieslīguši eži, susuri, sicistas un tie sikspārņi, kuri nav aizlidojuši uz siltajām zemēm. Daļa no tiem zīdītājiem, kuri nepavada ziemu guļā, turpina vākt sev barības krājumus. Bebri nograuž lapu kokus un krūmus, sagarina tos, atzaro un aiztransportē uz zemūdens krātuvēm, kas atrodas netālu no viņu ģimenes mītnes – alas, mājas, pusmājas. Krājumu gādātāji ir arī citi grauzēji – vāveres, peļveidīgie. Tā zemē nobirušās zīles un kļavu sēklas cītīgi vāc klaidoņpeles, čaklas dažādu sēklu krājumu veidotājas ir meža strupastes, bet ūdeņu strupastes jeb ūdensžurkas un viņu radinieces ondatras (bizamžurkas) ir dažādu sakņu un sakneņu krājējas.

Klaidoņpele

Šoruden maz ozolzīļu, tomēr augumā necilie vācēji – vāveres, peļveidīgie no ozolu apakšām netiecas pavisam nolasīt pat šo mazumiņu. Tīši tiek atstātas jau dīgt sākušās un bojātās – ozolzīļu tinēja un ozolzīļu smecernieka kāpuru izēstās dižkoku sēklas. Tās paliek kopā ar tām nebojātajām zīlēm, kas „paslēpušās” zem nobirušo lapu klājiena. Arī izcilie zīļotāji – sīļi ziemai konsekventi vāc vienīgi nebojātās zīles. Sēklu stāvokli zem čaulām viņi vērtē pēc zīļu lieluma, svara – bojātās ir mazākas, vieglākas, kā arī apvalka konsistences – bojātajām ozolu sēklām čaula ir elastīga, nereti arī nelīdzena. Kamēr vien sniegs nepārsedz zemi, sīļi darbojas zem lielajiem ozoliem, ja vien tur jau nav zīļojušas meža cūkas – tās nav izvēlīgas un ēd visas zīles.