Caurceļojošos ziemeļniekus nereti var atpazīt pēc uzvedības: vairums šo putnu ir drošāki par mūsējiem, mazāk vairās no cilvēkiem. Pavērojiet! Laika vēl gana – putnu aizceļošanas un caurceļošanas process Latvijā turpināsies līdz pat novembra nogalei, decembrim. Migrācijas periodā daudzu sugu putni ieraugāmi vietās, kur citā laikā tie parasti neuzturas – arī pilsētās. Tipisks apdzīvotās vietās no neliela attāluma viegli aplūkojams caurceļotājs ir zīdaste. Šīs sugas putni nereti pie mums parādās jau septembrī vai oktobrī, masveidā sarodas novembrī, un uzturas te, kamēr beidzas pārtika, tad dodas tālāk – uz siltākiem apgabaliem. Līdzīgi uzvedas ķeģis.
Ja gadās gads, kad neuznāk liels sals un sniegs, ir silta ziema, tad neliela, bet tomēr pamanāma daļa no tuvajiem migrantiem vispār prom neaizlido. Pie šīs specifiskās apakšgrupas pieder purva pūce, ausainā pūce, peļu klijāns, krauķis, sarkanrīklīte, kaņepītis, paceplītis, žubīte, dižknābis, somzīlīte, bārdzīlīte, mājas strazds, pelēkais strazds, melnais mežstrazds, pat baltā cielava. Pie neaizsalušiem ūdeņiem allaž paliek ne vienas vien ūdensputnu sugas pārstāvji – laucis, ūdensvistiņa, vairāku sugu kaijas un pīles, pāris sugu dūkuri un gulbji, kāds zivju gārnis, lielais dumpis, dumbrcālis, zivju dzenītis. Meteoroloģiskie apstākļi ietekmē ne tikai lēmumu „migrēt vai palikt”, bet arī migrācijas gaitu. Vieglāk ir lidot, ļaujoties piemērotām termoplūsmām, ceļavējam. Savukārt, kad uznāk vētra, spēcīgas lietavas, vai sniegputenis putniem lidojumu nākas pārtraukt. Arī atvasara Latvijā parasti ir iemesls, lai daudzi caurlidotāji no aukstākiem apgabaliem pie mums apstātos – jau iztērētās enerģijas atjaunošanai labvēlīgus apstākļus taču ceļā ir jāizmanto!
Īstens Latvijas nometnieks - dzeltenā stērste
Arī rudenī, tāpat kā citos gadalaikos, Latvijā sastopami putni – nometnieki. Tie ir ornitofaunas pārstāvji, kuri visu gadu uzturas kādā konkrētā teritorijā. Īsteni vietējie nometnieki Latvijā ir visi vistveidīgie (izņemot paipalu), dzeņveidīgie (izņemot tītiņu), krauklis, žagata, sīlis, meža pūce, mājas balodis, no mazputniņiem raksturīgākie ir mājas zvirbulis, cekulzīlīte, purva zīlīte, cekulcīrulis, dzeltenā stērste. Patiesu nometnieku sugu Latvijā nav daudz. Toties samērā daudz ir nekonsekventu nometnieku – sugas, kuru populācijas viena daļa vēsajā un aukstajā periodā izvēlas samērā stabilu nometnieku statusu, bet otra daļa – ceļo vai klejo. Ievērojams skaits no tiem putniem, kurus redzam Latvijā aukstajā gada periodā un kuri pārstāv pie mums ligzdojošās un ziemojošās sugas, nemaz nav „mūsējie”, bet gan ieceļotāji – galvenokārt no Krievijas, Somijas, Igaunijas. Tātad, daļu no nometniekiem un arī lielāko daļu no ieceļotājiem var saukt par sezonālajiem klejotājiem – tie ir putni, kas, nepametot savas ligzdošanas dabas zonu, rudenī un ziemā veic pārlidojumus nenoteiktā attālumā pa nekonkrētiem maršrutiem. Jo bargāki ir meteoroloģiskie apstākļi, jo izteiktāka klejošana. Klejotāju sarakstā var iekļaut svilpi, lielo zīlīti, meža zīlīti, pelēko zīlīti, zilzīlīti, dzilnīti, mizložņu, lauku zvirbuli, dadzīti, zaļžubīti, zeltgalvīti, garastīti, ķivuli, lielo čaksti, pelēko vārnu, kovārni, kraukli, vairāku sugu pūčveidīgos, jūras ērgli, vistu vanagu, zvirbuļvanagu. Laiku pa laikam notiek arī egļu krustknābju, priežu krustknābju, sīļu, riekstrožu invāzijas.
Secinājums viens – putnu rudens migrācijas periodā Latvijā vērojams sajaukums, tāpēc var veikties redzēt, pat nereti vienlaikus un vienkopus, gan vietējos ligzdotājus – gājputnus, kuri pagaidām vēl nav aizlidojuši, gan tos nedaudzos ziemot palikušos putnus no gājputnu kompānijas, kuri nemaz nedosies prom, gan caurlidotājus gājputnus, gan pastāvīgos vietējos ziemotājus – nometniekus, gan pie mums no aukstākiem reģioniem ziemot ieceļojušos putnus, gan klejotājus.