2013

Ēdamās un neēdamās sēnes

Sēnēm un kokiem ir īpašas attiecības: sēne piegādā kokam ūdeni un minerālvielas, bet koks sēnei – Par tā saucamajām "ēdamajām” oficiāli atzītas vairāk nekā 300 Latvijas sēņu sugas. Lielākā daļa no tām ir cepurīšu sēnes. Ja nav pārliecības par atrasto sēni, drošāk to sēņu grozā nelikt, bet atstāt mežā. 

Pie nedaudzajām pazīstamajām noteikti pieder piepju "radinieces” gailenes, baravikas, apšu bekas un lācīši, bērzu bekas, dažu sugu sviestbekas, smilšbekas, samtbekas, arī vairāku sugu bērzlapes, droši vien kāda no daudzajām pienainēm (visticamāk – parastais vilnītis, parastā alksnene, pāris sugu krimildes), no pūpēžsēnēm – zemestauki (lai gan ēdami ir gandrīz visu sugu pūpēži!). Ēdamo sēņu sarakstā atrodamas arī dižsardzenes (ne visas sugas!), tintenes, atmatenes, neīstās gailenes, cirtainā čigānene, pūkaines, vītenes, adatenes, rudens taurenes un – kas īpaši svarīgi tad, kad „klasiskā” sēņošanas sezona tuvojas beigām – austersēne, ziemas celmene, salnas gliemezene, dūmainā sērsnene.

Samērā nesen pie ēdamajām sēnēm pieskaitīja arī kailo mieteni. Tagad tā atzīta par indīgu, jo izrādās, ka tā satur vielu, kas cilvēka asinīs izraisa svešķermeņu veidošanos.  Pēdējā laikā par ļaužu veselībai bīstamu dažās valstīs pasludināta pat cūcene, kas varot veicināt ļaundabīgā audzēja veidošanos. Tiesa, ne visi sēņu pētnieki jeb mikologi akceptē šo viedokli. Neticamību tam pastiprina fakts, ka cūcenes „radinieces” ir rudmieses – veselīgas (pat ārstnieciskas!), izsenis par ļoti garšīgām atzītas un, salīdzinot ar citām, viegli sagremojamas sēnes.

Par nosacīti ēdamām sēnēm mikologi sauc vairākas no rumpuču un lāčpurnu dzimtai piederīgajām pavasara sēnēm, no tām, kas tautā tiek apkopotas apvienotas zem segvārda „murķeļi”. Sēņu ēdājiem jāpatur prātā, ka saindēšanās var notikt ar vecām (krietni pāraugušām) sēnēm, jo, kad tajās notiek audu sadalīšanās, veidojas indīgi blakusprodukti. Intoksikācijas avots mēdz būt arī nepareizi uzglabātas vai nepareizi apstrādātas un sagatavotas „īstās” ēdamās sēnes. Teiksim, parastais vilnītis, ja tas pirms lietošanas pārtikā netiek vairakkārt kārtīgi novārīts, mēdz izrādīties krietni indīgs.

Pašsaprotami, ka vairāk vai mazāk izteikta saindēšanās notiek ar sēnēm, kas oficiāli atzītas par neapšaubāmi indīgām. Sēņotāji, kuri indīgās pazīst, ēšanai tās, protams, nevāks. Bet ne visi pazīst ne visas sēnes…

Prātīgākie neapšauba viedokli, ka pārtikai drīkst lasīt tikai tās sēnes, par kurām pārliecināti: droši zinu – šī ir ēdama. Kontekstā, šķiet, jāuzsver, cik aplams un ļoti bīstams ir populārais uzskats, ka indīgajās sēnēs nedzīvo „tārpi” (kukaiņu, galvenokārt, sēņodiņu, kāpuri) un tārpi (velteniskie tārpi). Daudzās sēnēs, kurās šie radījumi nav sastopami vai sastopami reti, gluži vienkārši trūkst viņiem nepieciešamo barības vielu. Toties, kā vairākums sēņotāju droši vien ievērojuši, šiem sīkdzīvniekiem īpaši patīk rudmieses. Kāpēc? Jādomā tāpēc, ka rudmiesēs ir daudz kaloriju. Der zināt, ka sēņodiņi labprāt apdzīvo dažas cilvēkiem indīgas sēnes, tostarp, mušmires. Te, šķiet, piemērota vieta iestarpinājumam: starp mušmirēm ir pāris sugas, kuras drīkst ēst arī cilvēki, tātad, ēdamas sugas – pelēkā mušmire un sarkstošā mušmire. Jā, lai gan tieši mušmiru ģints populāra ar savu indīgumu!

Neēdiet!

• Neēdiet mušmires un citas indīgās sēnes!
• Neēdiet neindīgās sēnes, ja jums ir kuņģa zarnu trakta kaites, jo visas sēnes pieder diezgan smagi sagremojamai pārtikai (tāpēc, ka satur hitīnu).
• Neēdiet neindīgās sēnes kopā ar alkoholu, kas var pastiprināt nelielo arī šajās sēnēs esošo toksīnu iedarbību.
• Nelasiet un neēdiet neindīgās sēnes, kas aug  lielceļu tuvumā vai netālu no rūpnīcām, kur tās mēdz būt piesārņotas ar izplūdes gāzēm vai smagajiem metāliem.
• Centieties pēc iespējas retāk pirkt un ēst veikalos piedāvātās mākslīgi kultivētās ēdamās sēnes (šampinjonus, austersēnes, šitake), jo tās audzēšanas vai uzglabāšanas periodā parasti tiek apstrādātas ar ķimikālijām. Latvija taču ir bagāta ar mežiem, kas pilni ar labos apstākļos augušām savvaļas sēnēm!