2013

SĒNES – PARAZĪTI

Latvijā mājo vairāk nekā 4000 sēņu sugas. Tiesa, tās sugas, kuras viegli saskatāmas ar neapbruņotu aci, sastāda mazāko daļu no visām. Pārējās redzamas tikai tad, ja dāsni apvienojušās vienkop, jo ir mikroskopiskas. 

Zinošākajiem augu kultivētājiem (gan zemkopjiem, gan dārzkopjiem, gan mežkopjiem) un mediķiem, jācer, pazīstamas ir parazītiskās mikroskopiskās sēnes, kuras izraisa augu (ne tikai kultūraugu!), dzīvnieku (ne tikai mājdzīvnieku!) un cilvēku slimības. Augiem visbūtiskāk kaitē sēņu izraisītas dažādas miltrasas, melnplaukas, rūsas. Miltrasu (īstās miltrasas, neīstās miltrasas) sēnes parazitē uz ļoti daudziem augiem. Savu nosaukumu tās guvušas tādēļ, ka veido raksturīgu baltu apsarmojumu. Visai izplatīta Latvijā ir graudzāļu miltrasa, ozolu miltrasa, kļavu miltrasa, rožu miltrasa, ērkšķogu miltrasa, sīpolu miltrasa. Jāpiebilst, arī kartupeļu lakstu puvi  un kartupeļu vēzi izraisa sēnes. Gan savvaļas augu, gan kultūraugu lapas (retāk citas daļas) dāsni apdzīvo dažādas rūsas sēnes. Plaši izplatītas tās ir uz graudzālēm, avenājiem, upenājiem, rozēm, bietēm. Bet melnplaukas sēnes rada galvenokārt augu (tostarp, labību) vairošanās orgānu bojājumus. Ir sēnes, kuras izraisa augu puvi, plankumainību, apdegumus. Starp citu, arī dažu koku (teiksim, bērzu, alkšņu) vējaslotas veido sēnes.

Parazītu netrūkst pat starp augstāko sēņu grupai piederošajām asku sēnēm. Tās vārdzina gan augus, gan dzīvniekus, gan cilvēkus, gan dzīvo uz – jā! – citām sēnēm. Vairākums gan ir saprofītiskas, tātad, „labas” – ņem dalību organisko vielu mineralizācijā. Turklāt, domājot par sēņu „kaitniecisko dabu”, allaž paturēsim prātā, ka šiem organismiem ir neaizstājama nozīme dažādu svarīgu medicīnisku preparātu (antibiotiku, vitamīnu, fermentu) rūpnieciskā ražošanā. Savukārt rauga sēnes, kā zināms, plaši izmanto pārtikas ražotnēs.

Atgriežoties pie parazītisma, noteikti jāpiemin piepes. Parazītiskās piepes iegūst barību, noārdot dzīvu koksni – to sēņotne attīstās augošos kokos. Latvijā samērā labi pazīstama ir uz bērziem mītošā par ārstniecisku uzskatītā „čaga” jeb melnā spulgpiepe. Kopumā pie mums konstatētas apmēram 130 piepju sugas. Ticiet vai ne, bet parazītisko starp tām nav daudz. Vairums ir saprotrofas – dzīvo uz bojā gājušiem augiem (pārsvarā uz nokaltušiem kokiem, celmiem). Šo piepju sugas pakāpeniski nomaina cita citu, secīgi „ēdot” beigto koksni – izraisot tās trupēšanu. Sadarbībā ar citām sēnēm un ar mikroorganismiem (pirmkārt, pūšanas baktērijām) saprotrofās piepes tādējādi piedalās mirušas koksnes pilnīgā noārdīšanā. Ekologi zina, cik tās vajadzīgas dažādām ekosistēmām. Īsts (dabisks) mežs bez piepēm vispār nevarētu eksistēt! Bez piepēm nevarētu pastāvēt daudzu nelielu dzīvnieku, (galvenokārt kukaiņu) sugas. No šīm sēnēm pārtiek, tajās mitinās un attīstās dažādas vaboles, divspārņi un arī citi insekti.

Seno koka māju restaurētāji, jādomā, tur ļaunu prātu uz tā saucamajām ēku piepēm, kas atbilstošas temperatūras un mitruma apstākļos izraisa trupi koka būvkonstrukcijās. Populārākā un kaitīgākā ir par „brantu” dēvētā slapjā ēku piepe.

Cilvēka organismam gan piepes nekaitē. Nav indīgas. Tiesa, arī garšīgas nav. Tāpēc, izņemot dažas (ar sērapiepi priekšgalā), tās Latvijā neieņem atzītu vietu ēdamo sēņu „kompānijā”.