2013

LAIMĪGAS ĢIMENES UN GĀDĪGĀS VIENTUĻĀS MĀTES MEŽĀ

Zīdītāju mātītēm ir labi attīstīti mazuļu aprūpes instinkti –bez personīgas iepriekšējās pieredzes katra jaunā māte, tikko laidusi mazuļus pasaulē, nekļūdīgi jūt, ko ar tiem iesākt, kā apkopt, barot, rūpēties un apmācīt.

Sākumā mātītes zīda mazuļus, silda tos ar sava ķermeņa siltumu, tīra, aizsargā no ienaidniekiem, vēlāk arī māca atrast barību, atpazīt nedraugus. Par pēcnācējiem sevišķi izteikti rūpējas to sugu mātītes, kurām dzimst nevarīgi mazuļi.

Mātēm, aprūpējot mazuļus, ir jāiztiek bez „tēvu” jeb tēviņu līdzdalības – tas raksturīgs vairumam zīdītāju sugu. Vienīgais tēviņu uzdevums ir gādāt, lai mātītes kļūtu par mātēm, kas notiek pēc tam – viņus vairs neinteresē. Šajā kategorijā ietilpst visi vīriešu dzimuma pārnadži, abu sugu zaķi un eži, ciršļi, sikspārņi, daļa plēsīgo zvēru un peļveidīgo grauzēju.

Ir ne mazums tēviņu, kas vienā vairošanās periodā apbērno vairākas mātītes – to sauc par poligāmiju. Uzticība vienam dzimumpartnerim nav izplatīta parādība starp zīdītājiem – no sugu kopējā daudzuma tie ir vien daži procenti. Tomēr ir daži pat ļoti rūpīgi zvēru tēvi – piemēram, visu Latvijā mītošo suņu dzimtas sugu vīrišķie pārstāvji – vilki, lapsas, jenotsuņi izrāda rūpes par saviem bērniem. Āpšu tēviņi ir vienīgie droši zināmie Latvijas sermuļveidīgo plēsēju kārtas tēva vārda cienīgie pārstāvji. Starp grauzējiem tādi ir bebri, arī ondatru tēvi zināmā mērā iesaistās savu bērnu audzināšanā, ar to būtiski atšķiroties no citām strupastēm.

Ja tēviņi ir arī tēvi, tad sugas turpināšanai var izveidoties pat visnotaļ stabila, zināmā mērā cilvēku laulībai analoģiska divu dzimumu dzīvnieku savienība. Turklāt, ja tēviņam ar mātīti ir monogāmas attiecības, to var saukt par īstu ģimeni. Tipiski monogāmas ģimenes veidojoši zvēri ir vilki, kas jaunu partneri meklē tikai tad, ja iepriekšējais ir gājis bojā. Arī jenotsuņiem partnerattiecības izveidojas uz visu mūžu. Āpšiem – uz vairākiem gadiem. Lapsas arī ir ģimenes dzīvnieki, tiesa gan – īslaicīgas. Lai arī riesta perioda sākumā katrai lapsu mātītei kādu laiku seko vairāki tēviņi, lapsas ir monogāmas – mātīte atdodas tikai vienam no sekotājiem, ar kuru uz vienu sezonu izveido stabilu pāri.

Rūpju smagumu, kas gulstas uz vecākiem pēc tam, kad bērni piedzimuši, ietekmē tas, cik attīstīti mazuļi piedzimst – jo attīstītāki, jo tie ir smagāki un, jo mazāk attīstīti, jo vairāk to ir metienā (tā gan nav dogma). Un pašsaprotami – jo vairāk bērnu, jo vairāk rūpju.

Attīstīto mazuļu vecāki neveido bērniem midzeņus vai citas slēptuves – tā rīkojas vairums zīdītāju. Nav nepieciešamības – bērni piedzimst jau redzīgi, ar apmatojumu un gandrīz uzreiz spēj arī pārvietoties. Atgremotāju apakškārtas pārnadžu – aļņu, briežu, stirnu mazuļi, tikko apžuvuši, jau mēģina slieties kājās. Paiet stunda kopš nākšanas pasaulē – un viņi jau stāv, paiet vēl trīsdesmit minūtes – jau steberē. Pēc samērā neilga laiciņa mamma sadūšojas un ved viņus prom no piedzimšanas vietas. Aļņu mammai bērnu skaits vienā metienā svārstās no viena līdz trim – visbiežāk piedzimst divi, apmēram astoņus kilogramus smagi teliņi. Staltbriežu mamma dzemdē vienu, retāk divus vidēji 8 kilogramu smagus mazuļus, bet pavisam jaunām vai ļoti vecām stirnām piedzimst viens mazulis, vidēja vecuma stirnām – divi, retāk trīs stirnēni.

Atšķirībā no citu pārnadžu mammām, meža cūka parasti apbērnojas iepriekš sagatavotā vietā. Jau pirms atnešanās ziemas nogalē vai pavasarī topošā sivēnmāte atdalās no ciltsmāšu bara un kādā sausākā vietā atrod vai izrok zemē iedobi, kurā veido īpašu – mīkstām lapām, kūlu, sūnām, pērno zāli, niedrēm vai zariem izklātu ligzdu. Šāda bērnistaba tiek ierīkota nokarenu kuplas egles apakšējo zaru piesegā, niedrāja biežņā vai arī biezā zemu eglīšu vai priedīšu audzē. Cūkai parasti piedzimst pieci-seši, dažai mātei pat astoņi līdz divpadsmit mazuļi, bet vēl citai – tikai divi, trīs sivēntiņi.

Arī zaķenēm pēcnācēju skaits ir svārstīgs –pelēko zaķu mammai var piedzimt tikai viens vai divi garauši, bet var būt pat astoņi-deviņi. Visbiežāk tomēr piedzimst trīs līdz pieci zaķu bērni. Lielākais mazuļu skaits mēdz būt otrajā – vasaras metienā. Jaundzimušie zaķu bērni sver tikai 100-200 gramus, un, lai arī sākumā mazkustīgi, toties jau ar apmatojumu, atvērtām actiņām, dzirdīgi. Līdzīgi ir arī bebru mazuļiem – tikko dzimuši tie jūtas vārgi, lai arī ir gana labi attīstīti. Šis vārgums ir īslaicīgs. Vienā metienā mēdz būt 3-5 mazuļi.