2013

ODŽU MĪLAS TURNĪRI UN INDES SPĒKS

Ap četrus gadus vecie, pieaugušie odžu tēviņi agri pavasarī, drīz vien pēc pamošanās no ziemas stinguma, rīko turnīrus pieaugušo – četrus-piecus gadus veco mātīšu labvēlības gūšanai. Šo turnīru laikā sāncenši, piepaceltos ķermeņus vīdami viens ap otru, tiecas nospiest pretinieku pie zemes.

Odžu pārošanās ir grupveida – vairāki kopulējošu čūsku pāri vijas cits ap citu, veidojot kamolu. Šāda rāpuļu mīlestības izpausme gadu no gada norit vienās un tajās pašās vietās, ja vien kāds, visbiežāk cilvēki, šīs vietas nesaposta vai pārlieku netraucē pašas odzes.

Mazie odzēni nāk pasaulē augustā-septembra sākumā. Interesanti, ka, piemēram, atšķirībā no zalktēniem, odžu mazuļi piedzimst, nevis izšķiļas. Odzes ir dzīvdzemdētājas vai, vēl precīzāk sakot, oldzīvdzemdētājas. Tas nozīmē, ka mazuļi pilnīgi attīstās olās jau tad, kad tās vēl atrodas odžu mammas olvados, un izkļūst no olapvalku skavām vai nu īsi pirms dzimšanas, vai tieši dzemdību laikā, vai arī tūdaļ pēc mātes miesu atstāšanas. Parasti odzene laiž pasaulē vienlaikus vismaz sešus mazuļus, bet dažas pat trīs reizes vairāk. Mazuļi ir nelieli – vien 12-17 centimetrus gari un 4-6 gramus smagi, taču jau spēj saindēt. Laiks no piedzimšanas brīža līdz pilnīgai patstāvīgas pārvietošanas spējas iegūšanai ir tikai viena-divas minūtes! Un jau trešajā dienā odzēni jau sāk lūkoties pēc pirmā medījuma – ķirzacēna vai vardulēna.

Odze ir samērā neveikls dzīvnieks – nekādus lēcienus tā izdarīt nespēj un, kožot nolūkotajam medījumam, čūska vienkārši iztaisno iepriekš atliekto ķermeni. Šāda – iepriekš atliekta ķermeņa iztaisnošana jeb „izsviešana” uz priekšu ir medījošas odzes vienīgais uzbrukuma paņēmiens. Indi upurī odze ievada ar diviem, pieaugušam dzīvniekam apmēram pus centimetru gariem, līkiem indes zobiem. Indes zobi atrodas augšžokļa apakšpusē, priekšējā galā un katrā zobā ir viens indes kanāliņš. Tie atveras zobu priekšpusē. Odzes inde uz upuriem, kas galvenokārt ir ķirzakas un vardes, reizēm arī peļveidīgie grauzēji, nelieli putniņi un kukaiņi, iedarbojas hemolītiski – sašķeļ asinsšūnas.

Čūsku augšžokļa kauls ir ļoti kustīgs, spējīgs pagriezties pat 90 grādus ap savu garenasi – tas atvieglo ne vien košanu, bet arī barības iedabūšanu rīklē. Čūskas barību nenorij, bet gan tai „uzmaucas”.

Ikdienā odze zobus „nēsā”, atpakaļvērsti pieliektus augšžoklim un apslēptus īpašās gļotādas makstīs. Kad košanas brīdī čūska plati atpleš muti, zobi automātiski izvirzās uz priekšu un novietojas vertikāli. Upurus gan vispirms „ķer” sīkiem, neindīgiem zobiņiem bruņotais apakšžoklis, kas atbalstās pret indējamo radījumu, palīdzot indes zobiem dziļāk ietriekties miesā. Kad inde ievadīta, odze nevar ķerties pie ēšanas uzreiz, jo pat neliels upuris pirms nomiršanas pagūst vēl kādu gabalu pārvietoties. Aizbēgušo ēdienu čūska sameklē, ar mēli ostīdama bēgļa pēdas. Odzes inde kalpo ne tikai upura nogalināšanai, bet arī palīdz to sadalīt – ne velti čūskas gremošanas sistēma tiek galā pat ar laupījuma kauliem.

Odzēm ir īpaši „gavēņa” periodi – tās neēd „kāzu” laikā, nebarojas ādas virsējās kārtas maiņas laikā un neēd arī ziemojot. Čūskas savdabīgi dzer jeb uzņem ūdeni – iesūc to mutē, pēc tam izslej ķermeņa priekšdaļu un atgāž galvu, lai ūdens no mutes ietecētu rīklē. Čūskas nečurā – urīnvielas un to niecīgo barības daudzumu, kas iekšās netiek pārstrādāts, rāpuļi no zarnām izvada tāpat kā putni, bet defekācijas laikā tie tur piepaceltu asti.

Visi rāpuļi, arī čūskas, ir poikilotermi dzīvnieki – paši savu ķermeni sasildīt nespēj, tādēļ spiesti izmantot apkārtējās vides siltumu. Interesanti, ka tieši odze ir aukstumizturīgākā no visām Eiropas un arī pasaules čūskam, kas izplatīta vistālāk uz ziemeļiem no ekvatora. Par odzes aukstumizturību uzskatāmi liecina tas, ka ziemot šī suga dodas vēlu – septembra beigās vai oktobrī un pēc ziemošanas atstingst agrāk nekā citas čūskas – aprīļa sākumā. Odžu tēviņi pavasarī parādās pusotru-divas nedēļas pirms mātītēm.

Siltās sezonas sākumā, kamēr naktis vēl ir dzestras, odzes ir rosīgas tikai dienā un uzturas galvenokārt saules apspīdētās vietās. Tomēr viņu „kaķa acis” – vertikālie dzerokļi norāda uz šīs sugas neapšaubāmu piederību nakts kustoņiem, tādēļ, laikam kļūstot siltākam, odzes top par krēslā un tumsā aktīviem dzīvniekiem. Tas gan nenozīmē, ka siltajā periodā odzes nemēdz izlīst no paslēptuvēm arī gaišajā dienas laikā – mēdz gan, lai pirms vai pēc nakts rosības pasildītos rīta vai pēcpusdienas saulītē. Saules siltums īpaši nepieciešams odžu mammām, kas vasaras nogalē tās gatavojas savu mazuļu laišanai pasaulē.