2013

MEŽA KUSTOŅU SUPERSPĒJA - HIBERNĀCIJA

Pamazām cīņā ar ziemu uzvar pavasaris – tas vēsta, ka drīz ziemas „miega” gulētāji atgriezīsies aktīvajā dzīvē. Latvijā auksto sezonu hibernācijas stāvoklī pavada ļoti liela daļa bezmugurkaulnieku, daļa zivju, gandrīz visi abinieki, pilnīgi visi rāpuļi un nedaudzu sugu zvēri jeb zīdītāji.

Hibernācija ir dzīvnieku īpaša pielāgotība izdzīvošanai barības trūkuma un sala apstākļos jeb, vienkārši sakot, – spēja uz ilgu laiku atslēgties no aktīvas dzīves, ziemas „guļa”. Kā pārziemo poikilotermie dzīvnieki jeb tie, kuru ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras? Viņu ķermeņa temperatūra ir nepastāvīga, mainīga – vai nu paaugstinās, vai pazeminās, atkarībā no tā, vai apkārtējā vide, kurā viņi atrodas – gaiss, ūdens, augsne, sasilst vai atdziest.

Pie poikilotermajiem dzīvniekiem pieder visi kustoņi, izņemot putnus un zvērus. Iztēlojaties, kas ziemas salā notiek ar šīm radībām, ja tās nav laikus pamanījušās nolīst kādā siltākā vietā? Sasalst ragā un mirst... Mirst tādēļ, ka to ķermenī (audos, šūnās) ir daudz šķidruma, bet tas sasalstot izplešas, pārplēšot organisma audus un šūnas. Tieši izdzīvošanas vēlmes mudināti šie dzīvnieki jau krietnu laiku pirms sala iestāšanās gatavojas ziemai, kā nu kurš mācēdams.

Pieauguša kukaiņa stadijā, kaut kur nolīdušas, ziemo daudzu sugu vaboles, skudras, odi, zeltactiņas, kameņu un lapseņu mātītes, vairāku, bet ne visu sugu dienas un nakts tauriņi, arī citi insekti. Paslēptuves kukaiņi izvēlas savlaicīgi – ziemošanas vietas, kurās aukstumā būtu vismaz tik silti, lai nesasaltu ūdens, tiek sameklētas vēl pirms aukstā gada perioda iestāšanās. Tuvojoties salam, kukaiņi laižas ziemas stingumā – apturētas dzīvības stāvoklī jeb anabiozē. Savukārt tie kukaiņi, kuri dzīvo tikai vienu sezonu, - sienāži, siseņi, daudzu sugu tauriņi, steidz pirms nāves izdēt oliņas un šādi pārziemo. Daudzi insekti ziemo kāpura vai kūniņas stadijā bet, piemēram, istabas mušas var pārlaist ziemu gan oliņas, gan kāpura, gan arī kūniņas izskatā.

Arī citi poikilotermie dzīvnieki savlaicīgi atrod pietiekoši siltas vietiņas ziemošanai. Augsnes un ūdens iemītnieki – tārpi, zirnekļveidīgie, vēžveidīgie, daudzas zivis šādās vietās pat turpina aktīvi dzīvot. Interesanti, ka no šiem ūdens dzīvniekiem ziemā aktīvākie ir tieši tie, kas visu gadu, arī vasarā, mājo salīdzinoši vēsos ūdeņos – straujās upītēs, strautos. Tā viņi ir pielāgojušies aukstumam un pieraduši pie tā. Bet ir arī tādi poikilotermie dzīvnieki – dažu sugu spāres un tauriņi, kas izvēlējušies gājputniem līdzīgu pārziemošanas taktiku, dodoties tālā ceļojumā uz siltajām zemēm.

Atkušņa laikā Latvijas valsts mežos bieži redzamas liecības par āpša nomodu

No siltasiņu dzīvniekiem – homotermajiem jeb kustoņiem ar pastāvīgu ķermeņa temperatūru hibernācijas stāvoklī ziemu pavada vien dažu sugu zīdītāji – tie, kuri sala periodā nevar sarūpēt sev iztiku. Interesanti, ka ziemas guļā esošajiem homotermajiem zvēriem piemīt heterotermija – spēja mainīt sava ķermeņa temperatūru – pazemināt to, vienlaikus pazeminot vielmaiņas līmeni un tādā veidā taupot enerģiju. Ziemas „miegs” šiem zvēriem ir vitāli svarīgs process, tādēļ viņu organisms pakāpeniski pielāgojas funkcionēšanai īpašajā režīmā, kam dzīvnieki arī aktīvi gatavojas – meklē piemērotas slēptuves un, pastiprināti barojoties, uzkrāj taukaudus. Šiem zīdītājiem ir divu veidu ziemas taukaudi – baltie, kas veic galvenokārt termoizolācijas funkcijas un kalpo kā enerģijas rezerve, un brūnie, kas maksimāli tiek izmantoti pavasarī pēc guļas, lai ātri uzsildītu ķermeni.

Ikviena zīdītāja izvēlētajai neaktīvās ziemošanas vietai jābūt pietiekami siltai, lai dzīvnieks nenosaltu, un vienlaikus arī pietiekami vēsai, lai tiktu bremzēta organisma vielmaiņa iemigšanas periodā un lai līdz pavasarim pietiktu uzkrāto enerģijas rezervju, tās netiktu izmantotas priekšlaicīgi. Būtiska nozīme ir arī konkrētās vietas mitruma režīmam.

Hibernācijas periodā pieticīgo dzīvības funkciju uzturēšanai nepieciešamo enerģiju zīdītāji gūst, pamazām „apēdot” jeb sadalot iepriekš uzkrātos taukus. Kustoņu masa nepārtraukti samazinās visu guļas laiku, turklāt ne tikai uz taukaudu, bet arī uz dažādos orgānos esošo enerģijas rezervju rēķina. Nav jābrīnās, ja ziemotājs līdz pavasarim zaudē 30-40 procentus, dažs pat pusi no svara, kas tam bija, slīgstot guļā. Ziemas miega laikā neviens dzīvnieks neaug lielāks, neaug arī viņa nagi, apmatojums. Visu orgānu darbība un vielmaiņas procesi ir palēnināti. Organisms tērē arī maz skābekļa – elpo ļoti lēni un nevienmērīgi, saraustīti, elpas ritms palēnināts līdz vienai reizei daudzās minūtēs. Arī asinsrite ierobežota līdz minimumam. Konkrētas sugas hibernācijas ilgumu ietekmē tās specifiskā salizturība.

Dzeltenkakla klaidoņpele nezaudē ašumu arī ziemā

Jāuzsver, ka īstu ziemas miegu „guļ” jeb obligātajā ziemas guļā slīgst tikai daļa no mūsu faunas zvēriem, un viņiem hibernācijas periodā miegs ir letarģisks – ļoti, ļoti dziļš. Tādi ir abu sugu eži – baltkrūtainais un brūnkrūtainais, visu četru sugu susuri – mazais jeb lazdu susuris, lielais jeb dižsusuris, dārza susuris, meža susuris, meža sicista un to astoņu sugu sikspārņi, kas rudenī nelido uz siltajām zemēm, bet paliek ziemot dzimtenē - garausainais sikspārnis, ūdeņu naktssikspārnis, dīķa naktssikspārnis, Branta naktssikspārnis, bārdainais naktssikspārnis, Naterera naktssikspārnis, ziemeļu sikspārnis, Eiropas platausis. Uzskaitītie zīdītāji ik gadu ieslīgst ziemas stingumā, neatkarīgi no meteoroloģiskajiem apstākļiem – to sauc par „obligāto” ziemas guļu.

Zvēru pasaulē pazīstama arī, tā saucamā, fakultatīvā ziemas guļa – tas nav īsts miegs, tajā dzīvnieki dodas, kad ir bads un spiež aukstums, nevis tad, kad ir pienācis laiks. No šīs guļas dzīvnieki ziemā viegli pamostas, lai izlocītu kājas un pat mēģinātu atrast kaut ko ēdamu. Viņu miegs ir relatīvi sekls, un ķermeņa temperatūra pazemināta tikai par dažiem grādiem. Tāpat darbojas gandrīz visas viņu organisma sistēmas – tiesa, ne tik intensīvi, cik gada siltajā periodā. Fakultatīvos gulētājus var pamodināt gan kādi traucētāji, gan arī atkušņa siltums, bet troksnis tos var satraukt. Trauslais miegs fakultatīvajiem gulētājiem gan neliedz rudenī uzkrāt krietnas zemādas tauku rezerves. No Latvijā sastopamajiem zvēriem auksto sezonu neīstā guļā pavada brūnais lācis, jenotsuns un āpsis.