2013

MEŽA SAULES MĪĻOTĀJAS – DAIĻAVAS ODZES

Zinošs mežā gājējs, taujāts, no kuriem savvaļas kustoņiem visvairāk baidās, pamatoti atbildēs – no ērcēm. Taču visai liela daļa mežā staigātāju atzīsies, ka par bīstamākajiem radījumiem uzskata čūskas. Tas ir mīts!

Latvija čūskām ir ziemeļu zeme, tādēļ te sastopamas vien trīs čūsku sugas – odze, zalktis un gludenā čūska. Indīga ir tikai viena no tām – odze jeb, zinātniskā valodā sakot, holarktiskā odze (Vipera berus). Lai arī indīga, odze nekad neuzbruks cilvēkam pirmā – tā kož tikai aizsargājoties, un tad, kad tiek tīši provocēta, biedēta, vai tai netīši uzmin, uzsēžas vai aizskar ar roku. Čūskai gan ir visai neiespējami atšķirt „tīši” no „netīši”... Tomēr nav pamata satraukties – odzes un cilvēka tieša saskarsme notiek ļoti reti, jo parasti rāpulis jau savlaicīgi sajūt divkājaina smagnējo tuvošanos un steigšus paslēpjas. Čūskas ir kurlas – tās nedzird skaņu, kas izplatās pa gaisu, tomēr ar savu ķermeni ļoti labi uztver pat visniecīgākos zemes satricinājumus. Ja kādu iemeslu dēļ neizdodas paslēpties, dzīvnieks paliek nekustīgi guļam, cerot, ka netiks pamanīts. Atceries – odzi nedrīkst nogalināt! Visas Latvijas čūskas sargā likums.

Odze ir samērā neliels rāpulis – pieaugusi čūska ir 60-70 centimetrus gara un salīdzinoši drukna. Tomēr tā ir pievilcīga – pār sudrabaini pelēko, tumšpelēko, pelēkbrūno, brūno, sarkanbrūno vai smilškrāsas ķermeņa virspusi visā garumā izlokās tumšāks raksts, savukārt trapecveidīgo galvu rotā „X” vai „V” veida zīmējums. Vēderpuses krāsojums arī var būt gana dažāds – visbiežāk tas ir gandrīz melns, pelēks vai brūngansārts un var būt, bet var arī nebūt rakstains. Retumis sastopami arī viscaur gandrīz pilnīgi melni eksemplāri, kuriem pat tipiskais raksts uz muguras un zīmējums uz galvas nav saskatāms. Vēl retāki īpatņi ir vienkrāsaini rudi un neizraibināti.

Odžu vīriešus no mātītēm ārēji var atšķirt pēc astes izmēriem – sieviešu kārtas odzēm aste ir relatīvi īsāka, savukārt astes gala apakšpuse tām parasti ir dzeltenīga. Tēviņu astes apakšpuse ir sārta, turklāt mātītes vienmēr ir korpulentākas par vienaudžiem tēviņiem.

Lai arī odzei piedēvēts meža čūskas statuss, vienlaidu mežā tā ir sastopama reti, jo šim rāpulim vairāk tīk izcirtumi, mežmalas, meža ceļamas, grāvmalas, lauces un arī sausi, kokiem maz apauguši augstie purvi, krūmāji. Odze ir izvēlīga – katrai čūskai allaž ir kāds savs iecienīts cinis, pauguriņš, nokalnīte vai cita „mīļa” vietiņa, kur tā labprātāk sildās saulītē. Odze šai vietai ļoti pieķeras un pamet to tikai „kāzu” periodā uz neilgu laiku. Ziemošanas periodā dzīvnieks gan šajā vietā nav sastopams. Iemīļotā vieta pavisam tiek pamesta tad, ja rāpulis tiek regulāri traucēts vai attiecīgā vide būtiski izmainās.

Lai zinātu, vai odze ir bijusi kādā vietā, ne vienmēr tā ir jāredz – par tās klātbūtni var liecināt nomestā „āda” jeb ādas virsējā kārta. Veselīgas pieaugušas odzes ādu nomet trīs-četras reizes gadā, siltās sezonas laikā. Nīkuļojošas pieaugušās un jaunās, augošās čūskas to dara biežāk. Ja izdodas atrast veselu, kā zeķi nomauktu čūskas virsādu, skaidrs, ka tā piederējusi veselīgam rāpulim, jo vārgām un slimām čūskām ādas virsslānis atlobās pa daļām. Interesanti, ka jaunie čūskulēni pirmo reizi mūžā no ādas virsslāņa steidz atbrīvoties jau drīz vien pēc piedzimšanas, tiklīdz tie ir apžuvuši – viņiem ir jāsāk augt, bet virsāda taču ir nestaipīga!

Odzei, tāpat kā citām čūskām ir saauguši, tādēļ nekustīgi acu plakstiņi. Te radies aplamais uzskats, ka čūskas spēj hipnotizēt. Turklāt odzei ir uz āru izvirzītas „uzacis”, kas, pēc cilvēku līdzības, padara tās izskatu dusmīgu. Nieki – izskats maldina! Ja čūsku nekaitina, tā nav dusmīga. Un pat cilvēka kaitināts rāpulis nekļūst agresīvs un nemetas uzbrukumā, bet gan cenšas ātrāk aizvīties prom no nedraudzīgā radījuma. Taču, ja aizlavīties nav iespējams, odze nedaudz izslej un atliec ķermeņa priekšgalu, brīdinoši šņāc un ātri šauda melno, slaido, lokano, ieroboto mēles galu.

Čūskas mēle nav dzelonis, tā nav saindēšanās rīks, bet gan garšas un ožas orgāns. Tā izšaujas no mutes caur īpašu, šim nolūkam, paredzētu spraudziņu „augšlūpā” zem nāsīm, tad kādu laiciņu mēlīte vibrējoši ātri lokās, ar gala iešķēluma maliņām tverdama gaisā esošās smaržas molekulas. Pēc tam tā tiek ievilkta atpakaļ mutē, kur nogādā savāktās molekulas līdz specifiskiem orgāniem-analizatoriem, kas atrodas mutes kaktiņos. Un tad atkal – izšaujas, izlokās un atpakaļ mutē. Tādā veidā čūska cenšas saost, kas ir viņas miera traucētājs, kur un cik tālu tas atrodas.