2012

AĻŅA ĒDIENKARTES DELIKATESE - JAUNAUDZES

Biologi alni sauc par daļēju nometnieku – viņš cenšas uzturēties noteiktā teritorijā, bez vajadzības neklaiņo. Alnis „mīl” mežu, un, izvēloties savu dzīvesvietu, meklēs mājvietu ar laucēm, mitrājiem – bebru vai cilvēku appludinātām teritorijām, zāļu purviem, kā arī jaunaudzēm un aizaugušiem izcirtumiem. Jo īpaši alnis iecienījis priežu un lapu koku jaunaudzes ar dāsnu paaugu un biezu pamežu. Tas tādēļ, ka starp visiem Latvijā mītošajiem pārnadžu kārtas pārstāvjiem šī suga izceļas ar specifisku prasīgumu pret barību – tai jābūt ļoti bagātai ar šķiedrvielām un pēc iespējas daudzveidīgākai.

Alnis ir fitofāgs jeb augu izcelsmes barības cienītājs. Labvēlīgos barošanās apstākļos pieaugušie zvēri pamanās notiesāt pat apmēram 30-40 kilogramus lielu diennakts devu. Vasarās alnis ēd gan gaišajās, gan tumšajās stundās – vairāki aktīvi, bet īslaicīgi barošanās periodi mijas ar atpūtu. Tajās vietās, kur dzīvnieks dienā bieži tiek traucēts, un arī īpaši karstā laikā, kad daudz asinssūcēju kukaiņu, alnis top aktīvāks vakaros un agrās rīta stundās, bet dienu pavada, netālu no barotavas snauduļojot kādā biežņā. Veģetācijas sezonā alnis var atļauties ganīties tikai no rīta un vakarpusē, jo ēdiens atrodams ik uz soļa. Taču ziemā ar nelieliem pārtraukumiem alnim nākas ganīties visu diennakti un, salīdzinot ar zaļo sezonu, jābūt krietni pieticīgākam – jāiztiek ar 15-20 kilogramiem barības diennaktī, bet nelabvēlīgākos apstākļos jāknapinās vien ar 10 kilogramiem.

Aļņa ēdienkarti veido lapu koku un krūmu lapas, zariņi, dzinumi, gandrīz visu Latvijā savvaļā atrodamo kokaugu miza un visdažādāko zālaugu laksti, saknes. Lai arī ēdienkarte ir ļoti mainīga un atkarīga no sezonas, visai ievērojamu daļu sava aktīvā mūža alnis pavada tieši jaunaudzēs, vislabprātāk – cilvēka roku neskartās, nekoptās jaunaudzēs vai aizaugušos izcirtumos. Šādos biotopos gada laikā pilnbrieda alnis apēd vismaz četras, labvēlīgos apstākļos līdz pat septiņas tonnas dažādu labumu. Pirmo vietu aļņa barības „topā” ieņem skujkoku dzinumi un lapas – gada laikā alnis notiesā līdz pat četrām tonnām šī garduma! Otro vietu ar 1-2 tonnām gadā ieņem lapu koku un krūmu lapas, savukārt trešajā vietā ierindojas kokaugu miza – līdz pat septiņsimt kilogramiem gadā. Protams, aļņa kārais zobs mīl arī mellenājus, brūklenājus, dažādus zālaugus (daži simti kilogramu gadā) un pavisam nedaudz arī sūnas, ķērpjus.

Pavasaros aļņa pamatbarība un mīļākais ēdiens ir oša, apses, vītolu un citu mīksto lapu koku un krūmu jaunie dzinumi, ko lielais zvērs gūst galvenokārt jaunaudzēs un apaugušās lauksaimniecības teritorijās. Vasarās alnis joprojām manāms jaunaudzēs, plūcot kokaugu lapas, graužot zarus, galotnes un labprāt lobot mizas strēmeles. Tomēr siltajā sezonā alni var ieraudzīt arī kultivētās pļavās, ēdot zālaugus, un vēl biežāk –purvainās pļavās, zāļu un pārejas purvos, dīķos, upju un ezeru piekrastēs, jo viņam dikti garšo ūdeni mīloši augi – puplakši, īrisi, vilkvālītes un niedru jaunās lapas. Savukārt no lauksaimnieku ražas alnim smeķē kāposti un bietes, taču uz kartupeļiem viņš nemaz neskatīsies un arī sienu smādēs. Vasaras beigas alnis negaida – zālaugu ēdienkarte sāk sarukt, līdz rudenī tā samazinājusies līdz minimumam. Galveno vietu pamazām ieņem koku, krūmu dzinumi un miza.

Interesanti, ka neilgi pirms riesta perioda aļņu pieaugušie tēviņi ir tikai viena zālauga – trejlapu puplakša ēdāji, taču paša riesta laikā tēviņi badojas – jau ēd koksni saturošu barību, bet krietni mazāk nekā citkārt. Mātītes gan tieši pretēji – „kāzu” laikā īpašu diētu neievēro. Tikmēr tēviņi pēc riesta galvenokārt mielojas ar kokaugu jaunajiem zariņiem, dzinumiem un mizu.

Rudenī un ziemā ikviens alnis spiests patērēt ļoti daudz kokaugu. Septembrī sākas un līdz pat aprīlim ilgst tas gada posms, kurā alnim nākas ēst tikai kokaugus – ēdienkarti veido vismaz trīsdesmit koku un krūmu sugas. Vislabāk alnis cienājas ar blīgznu, osi, pīlādzi, priedi un ozolu, taču nesmādē arī liepu, krūkli, kļavu, lazdu, bērzu un alksni. Pašsaprotami, ka alnis vispirms cenšas sameklēt svaigu barību – jaunus kociņus. Kad izveidojusies pastāvīga sniega sega, zvērs tiecas uz vietām, kurās ēdmaņa atrodas koncentrēti – labākajā gadījumā uz jaunaudzēm, sliktākajā gadījumā uz lielākiem bieza meža masīviem. Īpaši lielā cieņā alnim ir priežu, egļu un apšu jaunaudzes – to svaigie dzinumi ir īsts gardums aļņa vēderam, tomēr labprāt viņš iekārtojas arī citu sugu jaunu koku, vēlams, neizkoptās biežņās, ja tajās aug kārkli, krūkļi un pīlādži.

No meža apsaimniekošanas viedokļa jāatzīst, ka alnis savām mīļākajām mājvietām var nodarīt daudz pamatīgāku postu par citu sugu zvēru nedarbiem, un lielākā skāde var tikt nodarīta tieši izkoptajām jaunaudzēm. Smagi cieš tās kultūras, kurās iemitinās aļņu ģimenes. Vispirms katra aļņa lūpas kāri sniedzas pēc barības, kas ir viņa augumā, lai nav daudz jāstaipās un jālokās. Ja tādā veidā tiek nolauzta galotne jaunai eglītei – kociņš būs sakropļots, tomēr izdzīvos, taču mazā priedīte bez galotnes, visticamāk, aizies bojā. Lai arī bērzi nav īpaši aļņu iekāroti, retinātās bērzu audzēs un arī apšu kultūrās šīs sugas zvēru ģimene var nograuzt galotnes veselai rindai kociņu. Alnim netīk locīties, bet svaigus stādījumus viņa kārais zobs atzīst par delikatesi, kuras dēļ ir vērts sevi izvingrināt – kultūra var tikt iznīcināta „pa tīro”. Aļņa izsalkuma remdēšanas vārdā no viņa apakšzobiem var ciest arī pavecākas, pat četrdesmitgadīgas audzes, jo krietnu daļu viņa ēdienkartes veido tieši koku miza.