2012

SALNU MĒNESĪ - KRĀSAINĀ OKTOBRA ATMIŅAS

Sala jeb salnu mēnesī – novembrī mežos riet dzeltenbrūno lapu rudens. Šogad rudens toņu paletē maz sarkanās krāsas, taču to vietām atsver mežrozīšu, bārbeļu un bebrukārkliņu augļi. Tikmēr sūnu purvos, kur ogotāji vēl nav kāju spēruši, spīd sārtās dzērvenes – nu jau mīkstas, jo nogatavojušās un jutušas pirmo salnu pieskārienu.

Vai atminaties oktobri? Tik daudzveidīgs – te silts, te auksts, te lietus, vējš, slapjš sniegs, sals un atkal saules stari. Līdz ar pirmajām sniegpārslām šķita, ka esam sagaidījuši reti agras ziemas sākumu, bet tad atkal – saule. Siltākajās dienās oktobra nogalē joprojām skanēja dziedātājsienāžu tēviņu sisināšana un vairāku sugu siseņu tēviņu čirkstināšana. Var teikt – šoruden vēlu. Toties neparasti agri atlidoja zīdastes un, cita ar citu sasaukdamās, skandināja melanholiskos „sirrr, sirrr, sirrr...”. Dzimtajās zemēs agri parādoties ziemas pirmajām pazīmēm, zīdastes steidzās pie mums – uz savām siltajām zemēm. Nu viņu pulciņi sastopami daudzviet Latvijā. Tas gan bija neticami, bet fakts – oktobra beigās varējām vienlaikus dzirdēt gan sienāžu sisināšanu, gan zīdastu sirsināšanu.

Saulainā laikā visu oktobri netrūka dažādu aktīvu divspārņu – mušu, ziedmušu, kaulmušu, odu, tāpat bija daudz skudru, lapseņu un citu kukaiņu. Reizēm ļoti uzkrītoši rosījās, pat baudīja mīlas priekus dažu sugu spāres – pēc tam gan tās nomira, kā jau ik gadu. Līdzīgi spārēm, arī sienāži un siseņi pēc dzīves galvenā uzdevuma – vairošanās procesa pabeigšanas šķīrās no šīs pasaules.

Taču oktobris aizgājis, lai dotu vietu novembrim – lietainam un pagaidām vēl visai siltam. Lielākā daļa koku lapu jau nobirušas, un, izģērbjot kokus, jo īpaši čakli strādājis spēcīgais vējš. Arī tagad, brīžos, kad nelīst, vējš naski dzenā norautās lapas, kuras vēl nav paguvušas pamatīgi samirkt un sagult zemsedzes klājienā. Tiesa, ir koki, kas nemaz nesteidzas nomest atmirušās lapas – visuzskatāmāk to rāda daudzi „nepilngadīgie” ozoli. Gandrīz piegūlušas zemei un pamatīgi nobrūnējušas ir arī papardes, bet kūlā sagūluši daudzi lakstaugi. Meža ainava kļūst arvien vienveidīgāka – pelēcīga.