2012

Rudens zīļošanas trači mežā

Pēc izteikti siltā septembra klāt oktobra vidus – Latvijas mežos nu iestājies ne vien astronomiskais un kalendārais, bet arī fenoloģiskais rudens.  Koki zaudē savu lapu rotu – tās dzeltē, brūnē un ar krāšņumu vairs neizceļas, jo saglabājas relatīvi augsta gaisa temperatūra. Dažas koku sugas gan vēl izskatās gluži vasarīgas – alkšņu lapas joprojām ir zaļas, vienīgi, kā allaž rudenī, vaboļu pamatīgi sacaurumotas.

Aizvien viegli atrodamas ir vēlās jeb rudens ēdamās sēnes – bērzlapes, cūcenes un vilnīši, bet, lai gūtu vērā ņemamus panākumus bekošanā, nepieciešama laba prasme vai liela veiksme – beku vairs nav daudz. Arī gaileņu tīkotāju guvums krietni sarucis – sēņošanu lapu koku un jauktajos mežos apgrūtina nobirušās dzeltenbrūnās lapas.

Lietum kapājot un vējam šūpojot koku zarus, birst ne vien atmirušās lapas, bet arī koku sēklas. No lazdām pazuduši rieksti – daļu no tiem ievākuši cilvēki, daļu – putni vai grauzēji, bet vēl daļu izēduši riekstu smecernieku kāpuri. Šie, aplam par tārpiem dēvētie kukaiņu bērni, šobrīd jau ir pametuši savas mazuļu istabas un iekūņojušies, aiz sevis atstājot vien tukšas čaumalas.

Vispamanāmākās ir ozolu sēklas – zīles, kas bezvēja laikā krīt retāk, toties labi skaļi atsitas pret zemi. Daža dižkoka pakāje jau burtiski nosēta ar zīlēm, bet ilgi uz zemes tās nepaliek – ap nobirušajām zīlēm rušinās un našķojas meža cūkas. Vēl gan tikai našķojas, jo pamatēdiens pagaidām tiek meklēts citur. Meža cūkām pagājušā ziema bijusi labvēlīga – tas redzams šogad, jo daudz ir gan cūku, gan rakumu. Malu malās meža rukši uzrušina zemsedzi mežos, uzrok laukus, pļavas, zālājus, meklējot augu pazemes daļas, kukaiņus un to kūniņas, kāpurus kā arī citus nelielus dzīvniekus. 

Ne visas zīles jau nobirušas – tās, kuras vēl turas koku zarotnē, interesē sīļus. Viņus šobrīd varam redzēt ik dienu, veicot neskaitāmus pārlidojumus no meža uz lieliem ozoliem un atpakaļ, vācot un krājot zīles. Vispirms viņi vāc tieši zaros esošās zīles, vēlāk nāksies nolaisties arī uz zemes un uzlasīt nobirušās. Sīļi vāc tikai nebojātas, tauriņa ozolzīļu tinēja kāpuru un vaboles ozolzīļu smecernieka kāpuru neēstās zīles. Šie putni ir visai zinoši zīļu veselības stāvokļa noteikšanā – vispirms tiek novērtēts zīļu izmērs un svars, jo bieži vien bojātās zīles ir mazākas un vieglākas. Pēc tam zīle knābī tiek saspiesta – bojātai sēklai čaula ir elastīga, nereti arī nelīdzena. Interesanti, ka zīļošanas periodā sīļi neko citu neēd, kā vien zīļu kodolus – dīgļlapas. Tās zīles, kuras nevar uzreiz apēst, sīļi slēpj līdzīgās, vienveidīgās vietās, taču parasti pašu noslēptās sēklas putni vairs neatrod. Toties krietnu daļu no tām atrod viņu sugasbrāļi, kas zina slēpšanas principu – tātad, zina, kur meklēt. Vēl daļu no sīļu noslēptās mantas sameklē citi zīļēdāji dzīvnieki, bet daļu neatrod neviens – no šīm sēklām pavasarī dīgst jaunie ozoliņi. Tā, ar sīļu knābju gādīgo palīdzību izplatās ozoli. Vairums no Latvijas mežos tagad redzamajiem sīļiem ir ieklīdeņi, kas šurp atceļojuši no citām zemēm un nu te siro, ēdot zīles un sējot ozolus.

Informāciju sagatavoja: LVM Komunikācijas daļa, tālr. 67805432