2012

Meža zvēri gatavojas ziemai, gājputni aizceļo

Vasaras noslēgumā vairums miesās prāvo zvēru jeb zīdītāju joprojām nodarbojas ar bērnkopību, bet daži augumā mazākie to dara jau vismaz otro reizi šajā sezonā. Tie, kuri ziemu grasās pārlaist miegā vai dziļā snaudā, steidz maksimāli uzbaroties pirms guļas. Īpašus uzkopšanas darbus pirms bargās ziemas steidz veikt āpši – viņi tīra savas alas.

 

Lielākā daļa zvēru bērnu jau paaugušies un nu kļuvuši visai prasmīgi izdzīvošanas zinībās. Tikmēr mežos turpinās aļņu riests, arī staltbriežiem rit baura periods. Dažas siltākās diennaktis buļļu baurošanu nedaudz pieklusinājušas, taču nav pārtraukušas, un, lai kādi būtu laika apstākļi, briežu tēviņi joprojām turpina badīt kociņus, krūmus un augsni, kārpīt vārtīšanās bedres un iesmaržināt tās ar urīnu.

                        

 

Ozolu sēklas vēl nebūt nav nogatavojušās, bet pa kādai zīlei jau krīt zemē. Daudzviet saglabājušās pīlādžogas – dažādi vietējie un caurceļotāji putni labprāt ar tām mielojas, savukārt tās ogas, kas nokrīt zemē, nonāk zvēru vēderos. Vasaras nogalē un rudens mēnešos pat gaļēdāji zvēri labprāt cienājas ar augu valsts barību, tostarp, pīlādžu ogām. Uzmanīgāk papētot lapsu, jenotsuņu un caunu mēslus, tur manāma pīlādžogu klātbūtne.

 

 

Gājputnu vēlmi celties spārnos vairo kāds drūms spēks – siltie un vienlaikus aukstie gaisa slāņi. Tomēr galvenais iemesls, kas dzen lidoņus uz siltajām zemēm, ir nevis aukstums, bet gan barības nepietiekamība ziemā. Ja evolūcija nebūtu radījusi statusu „gājputni”, uz Zemes ne tikai aukstajā, bet arī siltajā gada laikā dzīvotu ļoti maz putnu. Bet gājputni ir, un ik rudeni tie dodas prom no vietām, kurās pavadījuši vasaru, lai ik pavasari tajās atkal atgrieztos. To sauc par putnu sezonālo migrāciju – īpašu bioloģisku pielāgošanos, kas ļauj daudzām sugām dzīvot vietās, kas izdzīvošanai derīgas tikai noteiktu laiku gadā.

 

Ja Latvijā vēl manāms kāds baltais stārķis, tad droši, ka ar šo putnu kaut kas nav īsti kārtībā – visi „normālie” stārķi jau pirms laba laika ir devušies prom uz Āfriku. Baltajiem stārķiem rudenī jābūt pazudušiem no mūsu valsts līdz dienai, kad sākas kārtējais mācību gads. Arī daudzu citu sugu lidoņi jau pametuši šķilteni, taču kopumā gājputnu rudens migrācija jeb aizceļošana uz siltākām zemēm pilnā sparā turpinās.

 

Daļai putnu tepat Latvijā visa gada garumā ir eksistencei pietiekami labvēlīgi apstākļi, tos dēvē par nometniekiem. Nometnieku pulkā var skaitīt sīļus, lai gan neligzdošanas periodā viņi mēdz veikt visai tālus klejojumus. Šoruden Latvijā vērojama jo īpaši izteikta sīļu invāzija – daudzskaitlīga ieceļošana un caurceļošana no citiem apgabaliem. Lielāko dienas daļu sīļi pavada zīļojot, bet sīļu radinieki – klaidoņi riekstroži dzīvojas lazdājos, kur patlaban gatavojas rieksti.

 

Toties meža pūces ir konsekventi nometnieki. Naktīs tās skaļi ziņo par savu esamību – gluži kā ziemas beigās un agrā pavasarī, arī tagad varam priecēt ausis, klausoties šo putnu tēviņu ūjināšanā. Pūču balsis dzirdamas, arī kvīkstoši sasaucoties.

 

Putnu vērošana var kļūt par interesantu hobiju ikvienam. Tomēr, vai putnus vērot ir tik viegli? Uz to atbildi sniegs AS "Latvijas valsts meži" un Latvijas putnu fonda 2011. gada pavasarī izdotais izziņas materiāls.  

 

Manāmi tuvojas arī ziema, un katrs meža iemītnieks pamazām sāk veidot krājumus. Interesanti, ka putnus barot ziemā nav nepieciešams, jo, lai cik bargi būtu laika apstākļi, putni ir raduši paši sev vajadzīgajā daudzumā atrast barību arī aukstajā sezonā. Tomēr gan Latvijā, gan citur pasaulē putnu barošana ziemā ir cilvēku iemīļota nodarbe un, ja to dara atbildīgi, tas putniem atvieglo barības sameklēšanu. Uzziniet, kā to darīt pareizi!