2012

Mežos jūtama rudens elpa

Lēnām, bet nenovēršami tuvojas rudens – nemanāmi jau dzeltē un birst bērzu lapas, arī daļai kārklu, dažām lazdām, ievām un krūkļiem nākas šķirties no lapu rotas. Raugoties uz kokiem un krūmiem Latvijas valsts mežos no tālienes, lapu krāsu maiņu var vēl nepamanīt, taču paverieties zem tiem – tur paslepus no vasaras jau mīt rudens.

Gājputni, ja vēl nav aizlidojuši, pošas ceļā uz ziemošanas vietām, tādēļ augusta beigas ir laiks, kad gan vietējie, gan caurlidojošie putni redzami un dzirdami malu malās. Augumā nelielie lidoņi sauc viens otru, agros rītos un vēlos vakaros čīkstot, čirkstot un cikstot. Jau aizlidojuši ir daudzi putni-kukaiņēdāji, piemēram, dažādi ķauķi, svīres, bet vēl ceļā atrodas ķauķīši, cielavas, erickiņi, mušķērāji, lakstīgalas, meža strazdi, brūnās čakstes, arī čurkstes, bezdelīgas, zīlītes un citi. Šiem kukaiņēdājputniem seko nelielo putnu ēdāji – zvirbuļvanagi. Migrāciju sākusi arī daļa bridējputnu un pīļu.

Lai arī dzērves sākušas pulcēties un debesīs retumis jau redzami nelieli kāsīši, tomēr īstais gājputnu gadalaiks vēl tikai priekšā. Šobrīd vietējās dzērves ģimenēs vai nelielos pulciņos vēl laidelējas šurpu turpu, viena otru saukdamas. Klasiski skumji, īsti „dzērviski” sasaucas vecie putni, un, pīkstoši iesvilpdamies, par savu klātbūtni pavēsta arī jaunās dzērves.

Latvijā vēl joprojām uzturas neliels skaits balto stārķu, tomēr lielākā daļa jau ir devušies prom uz Āfriku. Ceļā uz ziemošanas vietām ir arī vairums mūsu melno stārķu, Latvijā šobrīd varam ieraudzīt pārsvarā caurceļotājus no aukstākiem apgabaliem. Un tajā pašā laikā lauku baloži joprojām dūdo kāzu dziesmas, jo viņu ligzdās tup otrā perējuma mazuļi, bet daudzi jaunie gulbji vēl pat nespēj pacelties spārnos.

Putni pošas ceļam, savukārt kukaiņi joprojām svin dzīvi savā laikmetā. Visuzkrītošākie, visdzirdamākie ir siseņi un sienāži. Parastie dziedātājsienāži „muzicē” gan pa dienu, gan jo īpaši vakaros, līdz pat vēlai naktij. Varam priecāties ne tikai par viņu dziesmām, bet arī par to, ka beidzot ir ievērojami samazinājies lidojošo asinssūcēju skaits. Tomēr daudzi dažādu stadiju insekti joprojām ir visnotaļ aktīvi un manāmi, ar vēderiņu galiem saķērušies pārīšos.

Par kukaiņu trūkumu pagaidām nevaram sūdzēties, un nav beidzies arī dažādu zirnekļu laiks. Kā jau tam tagad jābūt – kļuvis vairāk zirnekļu sistemātisko radinieču ērču, tostarp ganību ērču (gan kāpuru, gan nimfu, gan pieaugušo īpatņu) daudzums un aktivitāte. Var apgalvot, ka šobrīd pavisam maz ir to bezmugurkaulnieku, kas būtu jau beiguši aktīvo vasaras sezonu. Savukārt upes vēži, beidzot savu čaulu mainīšanas laiku, vēsta – rudens tomēr nav aiz kalniem.

Mežos pamazām gatavojas lazdu rieksti, bet ogotāji var turpināt ganības melleņu pļavās un našķoties ar zilenēm. Aizvien sārtākas kļūst brūklenes– jau gatavas ir tās, kas piesaulītē, tomēr lielākā daļa vēl zaļa. Arī dzērveņu raža vēl briest – odziņu sāni vēl tikai viegli iesārti. Šogad jo īpaši dāsns ir pīlādžu augļu devums. Pilnā ziedu plaukumā šobrīd ir īstenie rudens vēstneši – virši.

Šis, rādās, ir sēņu gads: joprojām mežos atrodamas vasaras sēnes – gailenes, arī citu sēņu nu vairs netrūkst. Meži pilni gan bērzlapju, dažādu beku, saulsardzeņu, pat „vēlo” sēņu – vilnīšu un cūceņu. Ārstniecībai noderēs zemestauki, savukārt acu priekam – krāšņās mušmires.

Sēņotāji, meklējot dārgumus savam groziņam, noteikti būs pamanījuši – malu malās ir daudz jauno abinieku. Vispamanāmākās ir mazās vardītes, kas dodas plašajā pasaulē, cenšoties aizkļūt pēc iespējas tālāk no dzimtās ūdenstilpes, kurā kāpura jeb kurkuļa izskatā pavadījušas bērnību. Pieaugušie abinieki gan nav tik uzkrītoši – tie mazāk pārvietojas, turklāt vairums sugu to dara galvenokārt krēslā un tumsā. Šobrīd savu aktivitāti joprojām saglabā visu sugu un vecumu abinieki, bet dažai vīriešu dzimuma kokvardei manāms pat hormonāls rudens dullums – šie dzīvnieki šad tad iekrekšķas gluži kā pavasarī, kāzu perioda sākumā.

Ziemošanas vietas pagaidām nemeklē neviens rāpulis. Gandrīz visu sugu rāpuļiem jau piedzimusi vai no olām izšķīlusies jaunā paaudze. Augusta nogale ir īstais laiks, lai pamanītu jebkuras rāpuļu sugas jaunuļus, jo jau jūlijā piedzimušajām pļavu ķirzaciņām, glodenītēm un no oliņām izlīdušajām sila ķirzaciņām nu piepulcējas no olām izšķīlušies smuidri zalkteni. Augusta beigas un septembra sākums ir arī odžu bērnu pasaulē nākšanas laiks.

Par rudens tuvumu ziņo arī aļņi – Latvijas lielākajiem sauszemes zīdītājiem sācies riesta periods, bet stirnām tas jau ir noslēdzies. Lai arī staltbriežiem riests vēl tikai gaidāms, kociņus, krūmus un augsni briežu buļļi jau bada, arī bedres kārpa un pastiprināti barojas. Interesanti, ka paša riesta laikā briežu tēviņi ietur bada diētu, tādēļ šāda iepriekšēja rezervju uzkrāšana ir nepieciešama. Pašiem nepacietīgākajiem briežu buļļiem teju teju jau vajadzētu iebauroties – varbūt kāds jau ir dzirdēts?

Gan stirnu mātes, gan alnenes un briedenes joprojām nav beigušas zīdīt – savus mazuļus viņas turpina barot ar savu pienu arī tad, kad bērnu ēdienkartē jau pārliecinoši dominē augi. Jāatzīst gan, ka tad, kad mātes aizņemtas ar dzimumdzīvi, pēcnācēji zīdalu gūst daudz retāk, tomēr vēl līdz septembrim to saņem. Tiešā mammas tuvumā lielie „mazuļi” uzturēsies visu ziemu, līdz pat aprīlim.

Vakaros un nakts pirmajā pusē apkārt klimst eži, āpši un jenotsuņi – meklēdami barību, viņi krāj zemādas tauku rezerves ziemas guļas periodam. Arī zivīm sācies pastiprināts un aktīvs pirmsziemas barošanās laiks – īpaši izteikti savā ķermenī enerģijas rezerves ziemai sāk krāt siltumu mīlošās zivis, piemēram, karpas, karūsas, līņi, ruduļi, brekši, ālanti un citas sugas.