Maijs ir mēnesis, kad ikviens var pārliecināties par bagāto Latvijas dabu sugu skaita ziņā. Mēneša sākumā no ziemas stinguma modušies daudzi mazie, bezmugurkaulainie dzīvnieciņi – visus pat nav iespējams uzskaitīt, taču tiem, jo īpaši kukaiņiem, ir talants piesaistīt sev uzmanību. Taču viņi nav vienīgie, kas vēsta par īsta pavasara iestāšanos!
Vispamanāmāk sevi šajā laikā gan vizuāli, gan akustiski rāda putni – šobrīd Latvijas mežos, pļavās un pilsētās ir īpašs brīdis, jo vienlaikus var ieraudzīt gan vietējos ziemotājus, gan caurlidotājus gājputnus, kas pa ceļam atpūšas, gan arī pie mums ligzdojošos gājputnus, kas nu ir atgriezušies mājās. Daudzi no Latvijas lielajiem un mazajiem lidoņiem šobrīd ir nodarbināti ar savu sugu demogrāfiskās situācijas uzlabošanu – riesto, vij ligzdas, dažām sugām ir dēšanas un perēšanas laiks, bet vēl citas jau lolo jauno paaudzi. Tiesa gan, visi Latvijā ligzdojošie gājputni vēl nav atgriezušies mājās.
Par pavasari liecina arī neuzkrītošāko mugurkaulinieku – abinieku un rāpuļu aktivitātes. Interesanti, ka, pretēji cilvēku vairākuma viedoklim, Latvijas abinieki ziemu pārdzīvo nevis ūdenī, bet uz sauszemes. Pavasarī atsiluši no ziemas stinguma, pieaugušie īpatņi ar stingri noteiktu mērķi – vairoties – tūdaļ pārvietojas no sauszemes uz nārsta vietām ūdenstilpēs. Šobrīd no Latvijas faunai piederīgajām trīspadsmit abinieku sugām vairošanās periods sācies sešu sugu amfībijām – spēcīgās pārošanās kaisles pārņemti, šie, citkārt neuzkrītošie mugurkaulinieki, nu visai skaļi liek sevi dzirdēt un pamanīt!
Krietni nemanāmāki radījumi ir rāpuļi – klusējošas un salīdzinoši reti sastopamas būtnes. Lai gan pārošanās periods tā īsti vēl nav sācies nevienai no septiņām Latvijas reptiļu sugām, aukstumizturīgāko sugu – pļavu ķirzaku, glodeņu, odžu pārstāvji jau cits pret citu retumis izrāda teritoriālu agresiju. Zalkši gan pret savējiem izturas visnotaļ miermīlīgi.