Jaunumi

Cekulzīlīte – īstena mežu zīlīte

Kustīga un veikla kāpelētāja un lēkātāja ar smalku, tomēr visai skaļu balsi. Tā ir cekulzīlīte, kuras skanīgo dziesmu var dzirdēt priežu un priežu-egļu mežos. Latvijā kopumā sastopamas septiņas zīlīšu dzimtas putnu sugas, bet ar mežiem visciešāk saistītā no mūsu zīlītēm ir tieši cekulzīlīte (Lophophanes cristatus).

Īpaša rota – cekuls

Cekulzīlīte ir neliela, vien līdz 12 centimetrus gara un 15 gramus smaga. Viņa viegli atpazīstama pēc zīmīgā, ar raibumiem klātā un nosmaiļotā cekula, kas mātītei ir nedaudz īsāks nekā tēviņam un kura stāvokli putniņš mēdz mainīt atkarībā no sava noskaņojuma. Nevienai citai zīlītei cekula nav.

Vēderpuses apspalvojums cekulzīlītei ir bēšā krāsā, mugurpuses spalvu krāsa ir pelēcīgi brūna, bet spārni un aste – mazliet tumšākā tonī par muguru. Putniņa galvas sānos uz plato, balto vaigu fona spilgti izceļas kontrastējoši melns, pusmēness veida ornaments. Arī pazode un apkakle, tāpat kā smailais knābītis, šim lidonim ir melnā krāsā. Toties acu radzene parasti ir brūni sarkana.  

Balss cekulzīlītei ir pīkstoša, smalka, tomēr visai skaļa. Viņas sauciens – skanīgs un steidzīgs skaņu virknējums: „tsīī-tsīī-tsīī-tsīī” vai  „tsīī-tsīī-sirr-sirr-sirr”. Bieži mēdz izdot arī atsevišķus svilpienus „cīīt”.

Uzcītīga krājumu veidotāja

Cekulzīlīte sastopama mežos visā Latvijas teritorijā, biežāk vecos skuju koku, galvenokārt, priežu un priežu-egļu mežos. Cekulainais putniņš vairās no platlapju audzēm. Atbilstošos biotopos šī suga novērojama samērā bieži un diezgan lielā skaitā gan siltajā, gan aukstajā gada periodā. Cekulzīlīte atzīta par izteiktu nometnieku, uz siltajām zemēm rudenī nedodas, parasti cenšas pārziemot ligzdošanas areālā. Tomēr reizēm rudeņos un retumis arī ziemā ir konstatētas nelielas invāzijas.

Meklējot barību, cekulīlīte ir ļoti kustīga un veikla kāpelētāja un lēkātāja. Viņa pārtiek no nelieliem bezmugurkaulniekiem, pirmkārt, zirnekļiem, un no augu, pārsvarā priežu un egļu, sēklām. Pavasaros putniņa ēdienkarti papildina arī kļavu, bērzu un apšu sula. Cekulzīlīte veido barības krājumus. Vasarā tiek noglabāti galvenokārt bezmugurkaulinieki, rudenī un pavasarī – sēklas. Ēdmaņas rezerves lidonis slēpj zem ķērpjiem un sūnām, kas klāj kokus. Starp citām zīlītēm cekulzīlīte izceļas ar to, ka putnu barotavas aukstajā sezonā apmeklē vienīgi tad, ja tās ierīkotas kādā skujkoku kokaudzē vai ļoti tuvu tai.

Pavasara laiks

Siltās sezonas sākumā ligzdošanai piemērotos biotopos dzirdama cekulzīlītes tēviņu dziesma, kas lielā mērā līdzīga putniņa saucieniem. Tā parasti sastāv pamatā no atkārtotiem stieptiem treļļim, ko veido divdaļīgas frāzes „tsīīīt-sirrsirrsirr, tsīīīt-sirrsirrsirr”, starp kurām ieskanas īsi, smalki svilpieni.

Cekulzīlītes ligzdošanas periods ilgst no aprīļa vidus līdz maija beigām, jūnijam. Ligzdošanas laikā šīs sugas putniņiem piemīt visai izteikta teritoriālā uzvedība. Ligzda tiek veidota dažādos, visbiežāk dabiskos, nereti arī pašu izkaltos satrunējušu koku vai stumbeņu dobumos, retāk būrīšos. Perēkli taisa galvenokārt mātīte, tēviņš partnerei palīdz. Ligzdas pamats sastāv no sūnām un ķērpjiem, bet izklājums lielākoties no zīdītāju apmatojuma. Zīmīgi, ka ligzdas materiālā vienmēr atrodami zirnekļu kokoni.

Cekulzīlīšu ģimenes dzīve

Cekulzīlītes dējumā ir no trim līdz pat 11 baltām, ar sarkanbrūniem raibumiņiem izrotātām olām. Perē tikai mātīte, tēviņš viņu ēdina. Perēšanas process ilgst no 13 līdz 18 dienām. Kad mazuļi izšķīlušies, tos baro abi vecāki. Spēju lidot jaunie putni iegūst apmēram trīs nedēļu vecumā, kad arī pamet perēkli. Pēc ligzdas atstāšanas sākumā viņi klejo kopā ar vecākiem, jo vēl kādu laiku, vismaz trīs nedēļas, tiek mātes un tēva piebaroti. No pieaugušajiem jaunuļi vizuāli atšķirami pēc rūsganāka, mazāk koša apspalvojuma un īsāka cekula.

Sezonā cekulzīlītēm parasti ir viens perējums, retumis dažam pārim paveicas izlolot divus.

Pienākot rudenim, cekulzīlītes apvienojas draudzīgos bariņos, lai aukstajos mēnešos būtu drošāk. Ne vienā vien bariņā mēdz būt sajauktas vairāku sugu zīlītes. Turklāt nereti bariņā iekļaujas arī citi nelieli putni, visbiežāk, dzilnīši, mizložņas, zeltgalvīši un mazie dzeņi.

Līdzīgas, bet tomēr atšķirīgas – meža zīlītes

No Latvijas zīlītēm otra mežam uzticīgākā ir diezgan atbilstoši nodēvētā meža zīlīte (Periparus ater). Viņa visbiežāk ieraugāma vecos eglājos un jauktos mežos, retāk citās kokaudzēs, kurās dāsni pārstāvētas egles. Meža zīlīte no visām ir izmēros necilākā.

Ligzdu šī suga darina gan koku dobumos, gan būrīšos. Sezonā izlolo vienu divus perējumus. Siltajā sezonā meža zīlīte barojas ar nelieliem bezmugurkaulniekiem, aukstajā – galvenokārt ar skujkoku, pārsvarā egļu, sēklām un apmeklē arī piemērotās vietās izvietotas barotavas. Tāpat kā cekulzīlīte, arī meža zīlīte mēdz slēpt ēdienu, lai veidotu rezerves. Daļa no meža zīlīšu Latvijas populācijas rudenī dodas klejojumos uz siltākām zemēm.