Jaunumi

Vai arī šogad būs dadžu raibeņu bums?

Iestājoties siltākam laikam arvien biežāk redzami krāšņie dienastauriņi jeb īstie tauriņi. Sugām bagātākā dienastauriņu dzimta ir raibeņi. Latvijā mājo teju sešdesmit šīs dzimtas sugas, kas sastopamas arī mežā.  Pieaugušie raibeņi pārtiek pārsvarā no nektāraugu ziedu nektāra, tātad, ir apputeksnētāji.

Vai pamanījāt, ka pagājušā gada siltajā sezonā Latvijā raibeņu bija ievērojami vairāk nekā ierasts? Pērn dažus mēnešus pēc kārtas tie bija redzami it visur. Kur vien plauka ziedi, cilvēka skatiens, gribot negribot, tvēra kādu raibspārnainu tauriņu. Zīmīgi, ka 2019. gada raibeņu īpašo “bumu” Latvijas ārēs panāca tikai vienas sugas – dadžu raibeņa (Vanessa cardui) – uzkrītoši masveidīga klātbūtne.

Ja izdodas dadžu raibeni daudz maz rūpīgi aplūkot, to grūti sajaukt ar citām tauriņu sugām, bet, vien pavirši uzmetot aci, tas var atgādināt augļukoku raibeni vai kārklu raibeni, vai jāņogu raibeni, tomēr visvairāk tas līdzinās nātru raibenim.

Dadžu raibenim nav raksturīgs dzimumu dimorfisms, tāpēc šīs sugas tēviņi  no mātītēm ārēji neatšķiras.

Dadžu raibeņi – migranti

Dadžu raibenis – aukstuma neizturīgs dzīvnieks. Pat nejauši nokļuvuši negatīvas temperatūras “skāvienos”, pieaugušie sugas pārstāvji drīz vien iet bojā, Latvijā (arī citur Eiropas relatīvi dzestrajā daļā) tie nespēj pārziemot. Tāpēc suga ir izteikti migrējoša – dadžu raibeņi veic masveida sezonālus pārlidojumus: rudeņos no ziemeļiem uz dienvidiem, pavasaros pretējā virzienā. Pašsaprotami, kādēļ šo kukaiņu pirmie pārstāvji mūsu valstī cilvēku acīs nekad neparādās agrā pavasarī, bet tiek konstatēti vēlāk, parasti, maijā. Tie pie mums atlido galvenokārt no Ziemeļāfrikas, Kanāriju salām un Eiropas siltajiem apgabaliem.

Pavasara pārvietošanos no siltajām zemēm ziemeļu virzienā dadžu raibeņi uzsāk martā, aprīlī. Pirms migrācijas viņi sapulcējas paprāvos baros.  Nolidojuši simtiem vai pat tūkstošiem kilometrus, Latviju pirmie ceļotāji parasti sasniedz jau maijā, tomēr masveidā ceļotāji šeit ierodas jūnijā. Migrantu ielidošana pie mums turpinās arī vēlāk vasarā.

Ceļojumā vairākums raibeņu krietni cieš, lielai viņu daļai, sitoties gar dažādiem šķēršļiem un raujoties no putnu knābjiem, nobružājas ķermeni sedzošās zvīņas, spārniem izplīst robi. Laikam ritot, arvien blāvākas top šo kukaiņu spārnu zīmējumu kontūras.

Jaunā paaudze – “adatainie” kāpuri

Savlaicīgi atlidojušajiem īpatņiem sapārojoties, Latvijā attīstās jauna dadžu raibeņu paaudze. Tauriņi vairojas tikai vienu reizi dzīvē. Visi pieaugušie tēviņi pēc pārošanās un mātītes pēc oliņu izdēšanas agrāk vai vēlāk aiziet bojā. Viņu pēcteči – “adatainie” kāpuri – pie mums ieraugāmi galvenokārt jūlijā.

Dadžu raibeņu kāpuri barojas ar dažādu lakstaugu zaļajām daļām, tomēr sugas latviskais un arī zinātniskais nosaukums, kas ietver latīņu vārdu “carduus” (tulkojumā – dzelkšņi), mums norāda, ka viņu ēdienkartē dominē dzelkšņaini augi. Šie kukaiņu bērni pārsvarā iecienījuši dadžu dzimtas pārstāvjus, īpaši usnes.

Kāpuri naski ēd, aug, izaug un iekūņojas. Vasaras nogalē no kūniņām izšķiļas jaunie tauriņi, kuri tad Latvijā var tikt novēroti lidināmies ap ziediem vienlaicīgi ar vēl nenomirušajiem vecajiem imigrantiem. Jaunos īpatņus no vecajiem parasti var viegli atpazīt, jo jaunuļu spārni ir vēl nenobružāti, tāpēc spilgti.

Rudenī jaunās paaudzes dadžu raibeņi pamazām pulcējas bariņos, lai dotos prom – pakāpeniski pārvietojas arvien tālāk uz dienvidiem. Aktīvāk aizlidošana no Latvijas parasti noris septembrī. 2019. gadā dadžu raibeņu masveida aizlidošanas periods beidzās septembra nogalē, pēdējie īpatņi pērn pie mums tika redzēti oktobrī.

Vairākums aizlidotāju ceļā uz siltajām zemēm pavada divus trīs mēnešus un ierodas tur vēlā rudenī – tad, kad šajās teritorijās dāsni zeļ viņu nākamo kāpuru barības augi.

Vairošanās process nerimst: līdz pavasara migrācijas perioda sākumam nomainās divas trīs silto zemju paaudzes. Pavasarī jaunie dienvidnieki ik gadu dodas ceļā uz vēsākām zemēm, tostarp, Latviju. 

Manīti jau pirmie raibspārnainie imigranti

Uz Latviju atlidojušo dadžu raibeņu daudzums pa gadiem mēdz ievērojami svārstīties.

Fakts, ka pagājušajā gadā viņi pie mums saradās uzkrītoši lielā daudzumā, liecina: pirms tam jeb aizpērn šīs sugas pieaugušajiem īpatņiem dienvidos bijuši labi vairošanās apstākļi, bet kāpuriem – ļoti labvēlīgi barošanās apstākļi, kūniņām – labvēlīgi izdzīvošanas apstākļi. Iespējams, dadžu raibeņi pie mums atlidoja lielākā daudzumā nekā parasti arī tāpēc, ka pavasarī Eiropā bija īpaši piemēroti apstākļi viņu migrācijai, teiksim, valdīja ilgstošs ceļavējš. 

Šogad ne viens vien pavasarīgais dabas process ievilkās, dažs joprojām iekavējies. Pagaidām mazliet, šķiet, kavējas arī dadžu raibeņu masveida atlidošana. Starp citu, mēdz būt gadi, kuros šie kukaiņi līdz mums vispār neatceļo… Šis gan nebūs tāds gads, jo dažs raibspārnainais imigrants Latvijā jau manīts.