Jaunumi

Viens no senākajiem planētas kokaugiem – paeglis jeb kadiķis

Latvijā aug divu sugu kokaugi – paeglis un platpaeglis –, kuri pirmajā acu uzmetienā izskatās līdzīgi. Abi pieder skujkoku (priežu) klasei, abi ir mūžzaļi augi. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis piedāvā iespēju uzzināt par tiem vairāk. Šoreiz stāsts par sīksto paegli jeb kadiķi.

Paeglis (Juniperus communis) piederīgs ciprešu dzimtai. Oficiālajā jeb zinātniskajā latviskajā terminoloģijā pārsvarā pazīstams ar nosaukumu “kadiķis”. Baltijas reģionā aug “parastais kadiķis” jeb ”Zviedrijas kadiķis”.

Kadiķis ir viens no vecākajiem mūsu planētas kokaugiem. Suga spējusi izdzīvot uz Zemes miljoniem gadu. Šīs sugas pārstāvji izceļas ar sīkstumu, īpaši ar salizturību.

Augšanas apstākļi

Senais augs vislabāk attīstās atklātās vietās, jo ir gaismu mīlošs, un, lai gan tas spējīgs eksistēt citu koku noēnojumā, nepietiekamā apgaismojumā kadiķis nīkuļo. Pat tie paegļi, kas mājo pamežā skrajos skujkoku mežos, parasti neizceļas ar leknumu. Šie augi, kas mēdz veidot visai plašu sakņu sistēmu, labi iedzīvojas nabadzīgās augsnēs, tie nevairās no sausām, smilšainām, akmeņainām vietām. Un tai pat laikā – paegļi bez aizspriedumiem mēdz piemājot arī purvainos mežos.

Kadiķi var augt gan pa vienam, gan grupās. Tie vietām izveido paprāvas audzes arī ārpus meža. Viskuplākie un veselīgākie paegļi parasti attīstās tieši monokultūru audzēs ārpus meža. Itin sparīgi tie aug arī pa vienam vai nelielās grupās mežmalās un saulainās, sausās laucēs mežā, tāpat citās klajās vietās.  

Latvijā piemērotās vietās paegļi ieraugāmi salīdzinoši bieži. Zīmīgi, ka pie mums to vairākums izaug relatīvi nelieli – vien līdz 10 metrus augsti. Biežāk izveidojas krūmveidīgi paegļa īpatņi, kuriem gan stumbra, gan vainaga forma var būt dažāda. Savukārt, retāk ieraugāmajiem kokveidīgajiem īpatņiem stumbrs, pašsaprotami, ir stāvs, bet vainags parasti – cilindrisks vai konisks.

Gan stumbra, gan zaru virspuse ikvienam paeglim rievaina. Koksne cieta, blīva un iebrūna, jāpiebilst, arī smaržīga. Plēkšņainās mizas krāsa variē no dzelteni brūnas līdz pelēkbrūnai.

Fitonicīdiem bagātās kadiķa skujas ir adatveidīgas (asas), lancetiskas, gandrīz trīsšķautņainas, 1–1,5 (2) centimetrus garas, nepilnu milimetru platas. Tās izkārtotas mieturos pa trim. Pie zariem skujas saglabājas 4 – 5 gadus.

Paegļu apputeksnēšanās mēnesis – aprīlis

Paeglim ir vīrišķie un sievišķie īpatņi. Vīrišķie dzimumorgāni – dzeltenīgi, nelieli čiekuriņi. Drīz vien pēc putekšņu izkaisīšanas tie aiziet bojā.

Sievišķie dzimumorgāni jeb sievišķie čiekuriņi nedaudz līdzinās zvīņotiem pumpuriņiem. Ja notiek apputeksnēšanās, tad paegļa sievišķo dzimumorgānu segzvīņas sakļaujas, top sulīgas un saaug, radot simetrisku trīsstarainu atverīti ikviena jaunizveidotā sulīgā veidojuma (čiekurogas) galā.

Katrā čiekurogā, mīkstumā apslēptas, attīstās trīs šķautņainas sēklas. Vērīgi ielūkojoties čiekurogas gala atverītē, šīs sēklas var saskatīt. Čiekurogu nogatavošanās rit ilgi, sēklas tajās ienākas vien nākamā gada vēlā rudenī vai pat tikai aiznākamajā gadā. Nogatavojoties čiekurogas kļūst tumši zilas, gūst matētu apsarmi un top lielākas, smaržīgas. Ilgās attīstības dēļ uz viena zariņa mēdz līdzās atrasties gan pirmā gada zaļās, gan otrā un trešā gada zilās čiekurogas. Un tām nereti vēl pieskaitāmas arī pavisam vecās – jau sačokurojušās, brūnās – čiekurogas. Uz sievišķajiem kadiķu īpatņiem var izdoties ieraudzīt vienlaikus un vienkop trīs dažādas čiekurogas.

Vairāk nekā 130 dižkadiķu

Kadiķis izceļas ar ievērojamu dzīves ilgumu, kas var pārsniegt vairākus simtus gadu. Ja Latvijā augoša kadiķa garums pārsniedz 11 metrus vai stumbra apkārtmērs 1,3 metru augstumā sasniedz 80 cm, tas atbilst dižkoka statusam. Mūsu valstī aug vairāk nekā 130 dižkadiķu.

Par visā Baltijā dižāko un vienu no Eiropā lielākajiem atzīts Valmieras pagastā augošais, cilvēku glīti iežogotais Rietekļa (Baložu) paeglis, kura stumbra apkārtmērs jau ievērojami pārsniedz trīs metrus. Nosaukums dižkokam savulaik piešķirts, godinot dzejnieku Jūliju Eduardu Balodi (ar pseidonīmu Rieteklis), kurš piedzimis un kādu laiku mitinājies no šī kadiķa netālajās Baložu mājās. Aizsardzībā dendroloģiskais jaukums ņemts jau 1930. gadā.