Jaunumi

Latvijā mīt Eiropas aktīvākie sēņotāji

Augustā Latvijas meži ir cilvēku pilni. Vairākums no mežu apmeklētājiem ļaujas iecienītai nodarbei – sēņošanai, novērtējot plašo uzturā lietojamo sēņu sugu izvēli.

Sēņu valsts ir daudzveidīga, sugām bagāta dzīvo organismu valsts. Latvijā konstatēts krietni vairāk par četriem tūkstošiem sēņu sugu. Tiesa, sugu skaita ziņā pārliecinoši dominē mikroskopiskās sēnes, bet makroskopisko sēņu ir daudz mazāk. Un vien aptuveni ceturto daļu sēņu sastāda cepurīšu sēņu sugas.

Makroskopisko sēņu sēņotne (micēlijs) visbiežāk attīstās augsnē, nobiru kārtā, trūdošā koksnē un parasti ir daudzgadīga. Kad pienāk laiks, ik gadu uz sēņotnes jeb micēlija veidojas sporas radoši orgāni – visiem zināmie augļķermeņi. Šo veidojumu dabiskais mūžs ir relatīvi ļoti īss. Vēl īsāks tas, protams, kļūst, nonākot kāda sēņotāja rokās.

Latvijas meži – brīvi pieejami ikvienam

Aplēsts, ka apmēram pusei Latvijas iedzīvotāju sēņošana ir iecienītākais aktīvās atpūtas veids. Tas ir arī galvenais iemesls, kas vilina mūsu valsts iedzīvotājus uz mežu. Izrādās, latvieši ir Eiropas aktīvākie sēņu augļķermeņu vācēji, otrajā vietā atstājot somus. Daļai ļaužu sēņošana ir tikai hobijs vai iespēja atpūsties mežā, citiem – grūti pārvarams dzinulis, pat atkarība. Netrūkst arī tādu ļaužu, kuriem sēņošana ir iztikas un, nereti, peļņas avots – sēņu augļķermeņi tiek iegūti gan pašpatēriņam, gan tirdzniecībai.

Lielā daļā Eiropas valstu urbanizācijas ietekmē daudzu sugu sēnes kļuvušas retas, dažas sugas vietām pat izzudušas. Bet mums sēņu vēl gana! Turklāt, jauki, ka Latvija ir viena no nedaudzajām  Eiropas valstīm, kurā ikviens cilvēks publiskos mežos drīkst brīvi lasīt sēnes un daudzas citas meža veltes. Tiesa, relatīvi brīvi sēņot atļauts arī Skandināvijā, turpretī, tā saucamās, “attīstītās” Eiropas valstu mežos ļaudis vairs nedrīkst staigāt, kur vēlas, – viņiem atļauts pārvietoties tikai pa īpaši ierādītām vietām.

Sēnēm un kokiem ir īpašas attiecības

Gandrīz pustūkstotis no Latvijā mājojošajām sēņu sugām atzītas par “ēdamajām” (vārds likts pēdiņās, jo lielākā daļa šo sēņu cilvēku pārtikā izmantojamas vienīgi pēc īpašas sagatavošanas), taču vidusmēra sēņotāji lietošanai pārtikā parasti ievāc vien dažus desmitus sugu. Te jāpiebilst, ka starpvalstu līmenī par vienu otru sugu pat speciālisti savstarpēji nav īsti vienojušies – pieskaitīt to “ēdamajām” vai “neēdamajām”.

“Ēdamās” ir galvenokārt (bet ne tikai!) cepurīšu sēnes. Vairums to pieder tā saucamajām mikorizas (no grieķu: mykēs – sēne, rhiza – saknes) sēnēm jeb sēnēm, kuru micēlijs dzīvo ciešā mijiedarbībā ar kāda koka, krūma vai cita auga saknēm. Šīs mijiedarbības izpausme: sēņotnes pavedieni (zinātniski sakot, hifas) augot blīvi savijas vai pat saaug  ar mazajām auga saknītēm un pēc tam ņem no auga sev nepieciešamās barības vielas (galvenokārt ogļhidrātus), bet augs izmanto sēnes palīdzību minerālvielu (galvenokārt fosfora, slāpekļa) un ūdens uzņemšanai.

Pieredzējuši sēņotāji zina, ka nedz augi bez sēnēm spēj pilnvērtīgi eksistēt, nedz mikorizas sēnes spēj iztikt bez augiem, tāpēc, meklējot konkrētu sugu sēņu augļķermeņus, viņi raugās pēc šīm sēnēm draudzīgajām augu – galvenokārt koku – sugām.

Ar atbildību pret sēnēm un mežu

Lai kur sēņu augļķermeņi būtu ieraugāmi, vācot tos pārtikai, jāizvēlas tikai pazīstami atradumi, par kuriem nav ne mazāko šaubu – nav indīgi!

Cita starpā, pat dažu sugu mušmires ir neindīgas! Varbūt tāpēc mēdz teikt, ka ir tādas neindīgās sēnes, kas “izliekas” par indīgajām? Bet varbūt otrādi – indīgās “maskējas” par neindīgajām? Tomēr ticamāk, ka sēnes tīši neizliekas. Lai vai kā, ik gadu Latvijā ne viens vien cilvēks saindējas, ēdot sēnes. Sēnēm, kā zināms, piemīt liela absorbētspēja (tās var būt uzsūkušas un saturēt lielu daudzumu cilvēkam kaitīgu vielu), tāpēc nevajadzētu lasīt ēšanai sēnes, kuras aug izgāztuvju, lielceļu un lielpilsētu tuvumā.

Indīgās, neēdamās, neatpazītās un piesārņotās sēnes, lai paliek mežā vai citur dabā, neizspārdītas un neizraustītas!

Sēnes ir dažādas

  Atvērt galeriju 

Nedrīkst aizmirst, ka Latvijā mājo arī retas (tāpēc aizsargājamas!) sēņu sugas. Par to bojāšanu vai iznīcināšanu var tikt piemērots naudas sods.  Interesanti, ka starp mūsu valstī aizsargājamajām sēnēm ir arī divu sugu mušmires. Viena no šīm divām – Elija mušmire, otra – bārkstainā mušmire.  

Arī pret bieži sastopamām sēnēm ieteicams izturēties ar pietāti, tās iegūstot pēc iespējas saudzīgi.

Mikorizas sēnēm sēņotnes pavedieni neatrodas dziļi zemē, bet vijas augsnes virskārtā. Bojājot augsnes virskārtu, var tikt bojāta arī sēņotne. Sēņojot nevajadzētu pārlieku postīt arī zemsedzi.

Sēņu iegūšanas paņēmienam gan nav būtiskas ietekmes uz sēņotni: nav nozīmes, vai augļķermeņi tiek nogriezti, izrauti, izskrūvēti. Gan sēnes, gan citus meža organismus ietekmē tas, cik saudzīgi (vai nesaudzīgi) šis process tiek veikts.

Dodoties mežā, der iegaumēt Meža likuma II nodaļas (‘Tiesības uzturēties mežā”) 6.pantā teikto: “Personas pienākums, uzturoties mežā, ir ievērot meža ugunsdrošības noteikumus, nebojāt meža augsni un meža infrastruktūru, nepiesārņot mežu ar atkritumiem, ievērot noteikto kārtību atpūtas vietu izmantošanā, nepostīt putnu ligzdas un skudru pūžņus un citādi nekaitēt meža augiem un dzīvniekiem…”

Slinkāki sēņotāji nereti nodara pāri mežam, cenšoties ar auto piebraukt maksimāli tuvu izraudzītajai sēņošanas vietai. Ja to nav iespējams izdarīt, nenobraucot no ceļa, ar auto riteņiem tiek postīta meža zemsedze. Turklāt, sausā laikā šādi braucieni var izraisīt meža aizdegšanos. Nereti spēkrati tiek atstāti arī ceļa vidū, tāpēc jāatceras, ka tie jānovieto īpašā stāvvietā vai cieši līdzās ceļmalai, jo arī citiem cilvēkiem un mežsaimniekiem var būt nepieciešams izmantot brauktuvi!

Tāpat der atcerēties, ka mežā neesat vieni. Lieki netrokšņojiet! Skatieties, kur liekat kāju! Pieredzējuši sēņotāji spēj atrast daudz sēņu. Bet vai vajag visas ieraudzītās likt grozos!? Ar sēņu augļķermeņiem barojas ne tikai cilvēki.

Sēņu tārpi nemaz nav tārpi

Sēnes ēd vāveres, peļveidīgie grauzēji, arī citi zīdītāji. Pie sēņu kāriem dzīvniekiem pieskaitāmi kailgliemeži, vaboles (bambali, sprakšķu kāpuri jeb “drātstārpi”, īsspārņi un citas vaboles). Tomēr galvenie sēņēdāji ir citi bezmugurkaulnieki. Kuri? Ja sēņotāji spētu turpat mežā vienu otru no viņiem ieraudzīt, dažs sēnes iespējams vairs neēstu.

Jā, tik tikko no zemes izspraucies, ārēji vesels, arī izķidājot it kā pavisam nebojāts sēnes augļķermenis, nereti jau mēdz būt dāsni piedēts un apdēts ar dažādu kustoņu olām. Ja nebūtu sēņu, nebūtu šo kustoņu. Uz sēnēm un sēnēs Latvijā attīstās simtiem sugu divspārņu (odu un mušu) pēcnācēji, starp kuriem, protams, ir sēņodiņu kāpuri. Tautā kukaiņu kāpurus aplami dēvē par “sēņu tārpiem”.

Sēnēs dzīvo arī īsti tārpiņi – sīka izmēra nematodes. Daudzus no sēņu augļķermeņu iemītniekiem (oliņas, kukaiņu kāpurus, tārpiņus) cilvēki ar neapbruņotu aci nespēj ieraudzīt, tāpēc apēd, to pat nenojaušot. Šo sīkbūtņu nelielā koncentrācijā apdzīvotas sēnes nekādu ļaunumu nevienam ēdājam nenodara, bet dzīvnieciņu ievērojami “sabojātas” sēnēs gan nevajadzētu lietot uzturā, jo tajās jau attīstās baktērijas.

Ja sēņošanas kāre mazinājusi apetīti, vienmēr der atcerēties, ka sēņot uz mežu var doties ne tikai ar grozu un nazi, bet arī ar fotoaparātu.