Jaunumi

Pameža saglabāšana meža darbos

Mūsdienās mežam arvien lielāka loma ir ne tikai atjaunojamo resursu ieguvē, bet arī dabas daudzveidības saglabāšanā, rekreācijas nodrošināšanā, negatīvo klimata izmaiņu mazināšanā u.c. ekosistēmas pakalpojumu nodrošināšanā. Tāpēc allaž viens no svarīgākajiem mežsaimnieku darbiem ir uzturēt meža ekosistēmas daudzveidību, ražību un veselīgumu. Šis darbs prasa izpratni par norisēm mežā un to, kā saimniekošana var ietekmēt mežu. Tāpēc liela vērība meža darbu norises vietās tiek pievērsta dabiskam mežam raksturīgo struktūru (bioloģiski vecu koku, koku grupu, koku ar lielām ligzdām, mitru ieplaku, skudru pūžņu, lapsu, āpšu alu sistēmu u.c.) saglabāšanai, t.ai skaitā, arī salīdzinoši nelieliem mežā augošiem kokiem un krūmiem jeb pamežam.

Pamežā aug pīlādži, krūkļi, lazdas, ievas, kadiķi, kā arī citi  koki un krūmi. Tie neizaugs par lieliem valdaudzes kokiem, tomēr tiem ir sava loma veselīgā meža ekosistēmā. Pameža koki un krūmi ir barības avots un patvēruma vieta daudziem mežā mītošiem kukaiņiem, putniem un dzīvniekiem. Tāpēc saimniekojot mežā tas ir jāsaglabā tādā apmērā, lai neierobežo iespēju sagatavot augsni un atjaunot mežu ar vērtīgākajām koku sugām, kā arī, lai strādājot neradītu darba drošības riskus.

AS “Latvijas valsts meži” (LVM) regulāri pilnveido uzņēmumā izstrādātās vides aizsardzības prasības, lai veicinātu to sekmīgu ieviešanu, LVM iesaka arī citiem šādu (skat. attēlu) pameža saglabāšanas metodi kopšanas cirtē.

Pirms cirsmas izstrādes biezu pamežu nozāģē uz meža mašīnu pārvietošanās ceļiem un blakus tiem, lai varētu novietot kokmateriālus. Ja pamežs netraucē mašīnu darbam, to nezāģē. Savukārt vidus joslā starp mašīnu ceļiem pamežu saglabā tādā apmērā, kas ļauj droši nozāģēt augšanā atpalikušos, bojātos un citus kopšanā cērtamos kokus. Tādējādi tiks saglabāta pameža josla, kuru kā patvērumu un barošanās vietu varēs izmantot meža iemītnieki. Līdzīgi ir jārīkojas cirtē, kuru plānots atjaunot dabiski nevis apstādot. Pirms vienlaidus koku ciršanas jāieplāno saglabāt vienu vai vairākas pameža joslas, kas savieno augoša meža malas un iekļauj citus cirsmā saglabājamos dabiska meža elementus, piemēram, bioloģiski vecu koku grupas, mitras ieplakas, dzīvnieku alas un kritalu grupas.