Piesakies jaunumiem
23 • 04 • 2018
Aprīlis – dabas rosības mēnesis
Aizvadītā ziema nāca ilgi, taču tik pat ilgi tā nevēlējās aiziet. Lai arī vēsais laiks aizkavēja bērzu sulu cirkulāciju, kā jau ierasts, tās tecināt varam tieši aprīlī. Tas ir apstiprinājums, ka šis pavasara mēnesis kopš seniem laikiem pamatoti dēvēts par sulu mēnesi. Šobrīd aprīlis tiek dēvēts arī par putnu mēnesi, talku mēnesi un spodrības mēnesi.
Neizbēgama ikgadēja dabas parādība pavasarī ir pali, tātad aprīli varētu saukt arī par palu mēnesi. Tieši šajā mēnesī kūst visa ziemā sakrājusies sniega un ledus masa – sasalušais ūdens kļūst atkal šķidrs. Īsā laikā tā kļūst tik daudz, ka pietiekami vēl neuzsilusī zeme nespēj lielo daudzumu uzsūkt. Ūdens urdzēdams tek uz zemākām vietām un dāsni krājas ne tikai strautos, upēs, ezeros, dīķos, krietni paaugstinādams to līmeni, bet piepilda arī grāvjus, gravas, ieplakas.
Aprīli nebūtu aplami dēvēt arī par pavasara atmodas mēnesi. Tieši tad sāk plaukt augu lapiņas, atveras agrie ziediņi. Pazīstamākās aprīlī ziedošās savvaļas puķītes ir māllēpes, vizbulītes un anemones jeb baltās vizbulītes. Zied arī lazdas, zalktenes, kārkli, blīgznas, alkšņi, apses. Tiesa koki un krūmi vēl nav salapojuši – to vainagi neaiztur gaisa plūsmu, tāpēc aprīlī uz savas ādas krietni izjūtam vēju.
Spītējot vējam un salam, sāk mosties gan uz sauszemes, gan ūdenī mītošie bezmugurkaulainie dzīvnieki. Vietas, kurās nav sadedzināta kūla, teju ņudz no dažu sugu zirneklīšiem. Palūkojoties zem kritalām, atklājas iespēja ieraudzīt kādu daudzkāji un sauszemes vēzi mitreni. Malu malās ir daudz dažādu kukaiņu kāpuru un, protams, pieaugušo insektu. Parasti novērojamas rāpojošas skudras, vaboles, tāpat vienas otras sugas blaktis, mušas, odi, lidinās un pat jau pārojas tauriņi. Jaukā laikā uzkrītošas ir kameņu mātītes, kad tās, īpaši dobji dūcot, lidinās, meklēdamas barību.
Droši var apgalvot, ka bezmugurkaulnieku, kuri rosās ūdeņos, aprīlī kļūst ļoti daudz. Visvairāk no kustoņiem ūdeņos pamanāmas ūdensvaboles, kas aktīvi meklē barību, spīguļojošās virpuļotājvaboles, rosās arī ūdensmērītāji un skorpionblaktis. Ūdeņos allaž dzīvo daudz dažādu kukaiņu kāpuru, turklāt, liela daļa no tiem ir sauszemes kukaiņu pēcnācēji. Zirnekļveidīgo faunu ūdenstilpēs visbagātīgāk pārstāv ūdensērcītes, bet vēžveidīgos – airkājvēzīši, sānpeldes, ūdensēzelīši. Aizaugušās vietās nesteidzīgi barojas viens otrs ūdensgliemezis, bet, ja paveicas, izdodas novērot arī kādu dēli.
Gan tāpēc, ka paaugstinājusies ūdens temperatūra, gan arī tāpēc, ka pieaug ēdiena daudzums, aprīlī ziemošanas periods beidzas zivīm, kas no dziļākām vietām pārceļas uz piekrasti un sāk baroties aktīvāk. Seklās, plašās, saules apspīdētās piekrastēs pulcējas līdakas – tās sagaida, līdz temperatūra sasniedz apmēram plus 6 grādus, un sāk nārstu.
Vairums Latvijā mītošo abinieku ziemu pavada uz sauszemes. Pavasarī, atsiluši no stinguma, tie steidzas uz ikgadējām nārsta vietām. Visi šie abinieki vairojas ūdenstilpēs ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni. Visagrāk aprīlī ūdeņos ierodas parastie krupji, parastās un purva vardes, pēc tam tritoni un dīķa vardes. Mēneša otrajā pusē pamostas arī kokvardes, kuru tēviņi drīz vien sāk krakšķināšanas periodu.
Ziemotuves jau aprīlī pamet aukstumizturīgie rāpuļi – pļavu ķirzaka, glodene, odze, zalktis. Sākotnēji tos pamanīt izdodas salīdzinoši reti, parasti siltākās dienās, jo nelāgā laikā šie dzīvnieki nolien dažādās pagaidu slēptuvēs.
Pavasaris ir laiks, kad mājās uz Latviju atceļo gājputni. Kā allaž, cilvēku vislielāko uzmanību pavasaros, protams, pievērš cīruļu treļļi un klasisko gājputnu – zosu, dzērvju, gulbju – kāši, arī mājas un meža strazdi, ķīvītes. Tieši aprīlī visintensīvāk norit arī balto stārķu atgriešanās. Kā jau tiem pieņemts, pirmie atgriežas vecie stārķi, pēc tam jaunie. Ligzdu pirmie aizņem tēviņi, mātītes tiem pievienojas dažas dienas vēlāk. Šīs sugas gan ir tikai putnu ceļošanas aisberga redzamākā, uzkrītošākā daļa.
No siltajām zemēm pavasaros uz Latviju ne tikai atlido dažādi gājputni, to apmeklē arī “gājzvēri” – daļa to sikspārņu, kas neziemo dzimtenē. Modušies vai kuru katru brīdi modīsies tie lidojošie zīdītāji, kuri pārziemojuši tepat. To aktivitātes sākumu izraisa lidojošo insektu daudzuma būtiska palielināšanās. Uz zemes atrodamo kukaiņu jau ir gana, lai ziemas midzeņus cits pēc cita pamestu ne tikai sikspārņi, bet arī eži.
Aprīlī rit vāveru riests, bet ūdru riests, kas sākās martā, beidzas. Vairāku zīdītāju sugu mātītes jau labu laiku ir grūsnas un nu apbērnojas vai noskaņojas visai drīzai pēcnācēju dzimšanai. Jaunuļi šomēnes dzimst āpšiem, sermuļiem, vairāku sugu grauzējiem. Beidzot piedzimst mazuļi tām zaķenēm, kuras nepasteidzās apbērnoties jau martā. Tieši aprīlis ir atnešanās mēnesis arī lielākajai daļai meža cūku.
Lasīt vairāk:
