Jaunumi

Gada koks – parastā priede

Latvijas dendrologu jeb koku pētnieku biedrība (LDB) par 2017. gada koku izvēlējusies parasto priedi (Pinus sylvestris). AS “Latvijas valsts meži” apsaimniekotajos mežos priede ir visizplatītākā koku suga – priežu audzes veido 46 % no visām audzēm.

“Galvenokārt Latvijas mežos tiek stādītas priedes un egles. Valsts pārziņā jau vēsturiski vairāk ir to mežu, kuros aug skuju koki. Turklāt ar šīm sugām daudz strādāts tieši selekcijas ziņā – tās ātrāk aug un dod lielāku mežaudzes krājas pieaugumu uz hektāru,” skaidro LVM Meža atjaunošanas un kopšanas vadītāja Dace Ozola.    

Lapas – adatveidīgas skujas

Parastā priede ietilpst sēklaugu nodalījuma kailsēkļu apakšnodalījuma skujkoku klases priežu dzimtā. Latvijā priežu dzimtu pārstāv tikai divas vietējās savvaļas sugas: parastā priede un parastā egle. Citas šai dzimtai piederīgas pie mums sastopamās koku sugas ir svešzemnieces – ievestas no citām teritorijām.

Parastā priede ir mūžzaļš koks, tā lapas, kā jau kailsēklim piedien, pārveidojušās par adatveidīgām skujām. Skujas ir lineāras, ar sveķu ailēm, 3–8 cm garas, tās aug pa divām īsvasas galā un uz koka aug vairākus gadus.

Priedes koksne ir sveķaina. Mizai raksturīga zvīņveida lobīšanās, stumbra apakšdaļā miza ir krevaina, pelēkbrūna, bet augšdaļā gluda, sarkanbrūna.

Čiekuri

Šī koka  ziedi – viendzimuma: tiem ir tikai putekšņlapas vai tikai auglenīca. Priede ir vienmājas augs jeb t. s. vienmājnieks, jo uz viena indivīda atrodas gan vīrišķie ziedi (putekšņu nesēji), gan sievišķie ziedi.  Vīrišķie ziedi atrodas zaru galos, tie ir dzelteni, ovālas formas. Savukārt sievišķie ziedi (ziedkopas) ir čiekurveidīgi makrostrobili, kas attīstās auga jauno dzinumu galotnēs, to krāsa pirms apputeksnēšanas ir sārti violeta.

Mežaudzēs priedes sāk ražot sēklas 30­­–40 gadu vecumā, bagātīgi priedes zied ik ap 3–4 gadiem, atkarībā no meteoroloģiskiem apstākļiem. Ziedēšana notiek pavasara otrā pusē: maijā – jūnija sākumā. Pēc apputeksnēšanas izveidojas ieapaļš čiekura aizmetnis, kas sāk augt tikai nākošajā gadā pēc apputeksnēšanās, līdz jūlijā ir tapis par blīvu, apmēram 5 centimetrus lielu, zaļu čiekuru. Nogatavojoties sēklām, sēklzvīņas saaug ar segzvīņām, veidojot koksnainas čiekurzvīņas. Zem katras no tām attīstās pa divām sēklām. Katrai sēklai ir plēvjains lidspārniņš.

No septembra līdz pat novembrim, kad sēklas nogatavojas, čiekurs kļūst pelēkbrūns. Tikai divus gadus pēc apputeksnēšanās priežu čiekuri pakāpeniski uzplīst, čiekurzvīņas atliecas, aprīļa beigās – maijā no čiekuriem izbirst sēklas, kas ar vēja palīdzību izplatās.

Lai uzlabotu priežu meža atjaunošanu, LVM apsaimniekotās meža platības tiek atjaunotas ar “LVM Sēklas un stādi” kokaudzētavās augušiem kvalitatīviem priežu stādiem, kas iegūti no augstvērtīgām sēklām, daļu atjaunojamās teritorijas atstājot dabiskais atjaunošanai.

Labvēlīgi augšanas apstākļi

Latvijā priede ir valdošā koku suga silā, lānā, mētrājā, slapjajā mētrājā, grīnī un purvājā. Bet visproduktīvāk šī suga aug damaksnī, lānā, šaurlapju kūdrenī.

Priedes sakņu sistēmu ietekmē konkrētā koka augšanas apstākļi. Sausās vietās sakne sastāv no garas mietsaknes, kas papildināta ar sānsakņu tīklu, tāpēc koks spēj aizsniegties līdz dziļiem pazemes ūdeņiem un ir vēja izturīgs. Savukārt mitrās, kūdrainās augsnēs priedei neveidojas mietsakne.

Priedei piemīt augstas ekoloģiskās pielāgošanās spējas, tā spēj dzīvot gan kūdrainās purvu augsnēs, gan nabadzīgās smilts augsnēs. Priede ir izteikts saulmīlis, tāpēc sauli mīlošā koka stumbri parasti tiecas augšup.

No tīkamiem augšanas apstākļiem atkarīgs priedes augstums un stumbra kvalitāte. Koka vidējais augstums vidēji sasniedz 30 metrus. Vislabvēlīgākajā augsnē  – viegli mālainā smilts augsnē – tas var sasniegt vairāk nekā 40 metrus.

Parastā priede

  Atvērt galeriju 

Mežsaimniecība un tautsaimniecība

Baltijas reģiona priedei raksturīgi īpaši taisni stumbri, samērā šaurs piramīdas vainags, tievi zari un kvalitatīva koksne. Šo īpašību dēļ jau 17. un 18. gadsimtā no Latvijas caur Rīgas ostu uz daudzām zemēm izveda augstas kvalitātes priedi, kuru tirgotāji nodēvēja par Rīgas priedi un kuģu būvētāji visur daudzināja kā izcilu “mastu priedi”.

Koksne jau izsenis ir ļoti plaši un daudzveidīgi izmantojams dabas materiāls, tā ir ekoloģiska un viegli apstrādājama – koka produkti ir mājīgi, silti, tiem ir tīkami pieskarties. Sveķainības dēļ priedes koksne ir izturīga un labi pretojas mitruma ietekmei, tā ir mīksta, elastīga, mēreni trausla, tainsšķiedrainai, ar spīdumu, smaržo pēc sveķiem. Izturīga pret trupi, viegli skaldāma, labi apstrādājama ar dažādiem griezējinstrumentiem.  Priedes koksni vai tās izstrādājumus var atkārtoti izmantot kā oglekļa neitrālu enerģijas avotu, tādējādi paaugstinot koksnes izmantošanas efektivitāti.

Kaitēkļi

Diemžēl arī augstvērtīgām priedēm netrūkst tīšu un netīšu pāridarītāju. Lielās platībās dažāda vecuma audzes appludina bebri. Savvaļas dzīvnieki bojā jaunaudzes: stirnas nokož mazo kociņu pumpurus, brieži un aļņi ar zobiem noplēš jauno priedīšu stumbriem mizu. Turpmāk šie dzīvnieku nopostītie koki nīkuļo vai aiziet bojā.

Priedei ir daudz insektu klasei piederīgu kaitēkļu, piemēram, zāģlapsenes (parastā priežu zāģlapsene,  priežu rūsganā zāģlapsene) un tauriņi (priežu sprīžotājs, priežu pūcīte, priežu sfings, priežu vērpējs), visai postoši ir priežu pumpuru tinēji, kā arī citi priežu tinēji. Jaunajām priedītēm dara pāri mizas blaktis, hermesi un citas laputis. Priedes apdraud arī dažādu sugu smecernieku, mizgraužu, lūksngraužu, arī citu vaboļu kāpuri. Visdažādāko sugu augsnē dzīvojošu vaboļu jaunā paaudze barojoties var nograuzt koku tievākās saknes, bojāt resnāko sakņu mizu. Turklāt, šie kāpuri kalpo arī kā mežacūkas pievilinošs faktors, bet cūkas rokoties mehāniski bojā koku sakņu sistēmu.

Populāras priežu slimības ir priežu parastā skujbire, priežu brūnplankumu skujbire, priežu sniega skujbire, priežu skuju rūsa, priežu mizas rūsa, priežu – apšu rūsa, priežu sveķu vēzis. Mežkopībai visai bīstama slimība ir priežu dzinumu vēzis, kas bojā galotnes pumpurus, pēc kuru atmiršanas iet bojā viss dzinums.