Piesakies jaunumiem
06 • 12 • 2016
Kad rudens piekāpjas ziemai
Novembris – salnas jeb sala mēnesis – ir aizvadīts. Bet astronomiskais rudens turpinās. Pēdējās desmitgadēs nereti mēdz krietni ievilkties arī meteoroloģiskais rudens. Reizēm – ar dažiem ziemīgiem pārtraukumiem – rudenīgi laika apstākļi vērojami līdz pat pavasarim. Neskatoties uz mainīgajiem laikapstākļiem, decembris ir klāt un dzīvnieki rosās, meklējot barību.
Gaisa temperatūras stabiņš
Šī gada ziemu meteorologi sola aukstu – aukstāko pēdējo simts gadu laikā. Lai gan decembrī Atlantijas cikloni atnesīšot atkusni, nepielūdzami auksts būs janvārī, februārī. Arī martā tiek prognozēti uzkrītoši aukstuma viļņi. Iespējams, ka tādejādi pirmo īsto pavasara siltumu eiropiešiem būs lemts piedzīvot tikai aprīlī. Tā lēš meteorologi.
Bet atgriežoties pie nupat aizritējušā novembra, kas bija meteoroloģiski daudzveidīgs, nokrišņiem samērā dāsns. Te sals, saulains, te sniegs, te slapjš sniegs, te silts, lietains, te saulains, vējains, te atkal sniegs, – kā nu kurā laikā, kā nu kurā Latvijas vietā.
Viss norimis un kluss?
Lai vai kā, bet lapu koku un krūmu lapas sen nodzeltējušas, nobrūnējušas un lielākoties nobirušas. Īpaši čakli koku straujā izģērbšanā novembrī pastrādāja spēcīgais vējš. Tagad norautās lapas jau paguvušas samirkt, sagult zemsedzes klājienā. Protams, arī dažādi lakstaugi – nodzeltējuši, nobrūnējuši, atmiruši, sagūluši kūlā. Nodzeltējušas, nobrūnējušas, daļēji arī piekļāvušās zemsedzei – papardes. Vien sarkani savvaļas rožu, irbeņu, bebrukārkliņu auglīši vietām nedaudz kompensē spilgto krāsu trūkumu.
Pamanāmu bezmugurkaulaino virszemes dzīvnieku, tuvojoties ziemai, kļūst arvien mazāk. Bet vēl ir. Atkušņa laikā, ja uzmanīgi ieskatās, apsnigušās vietās pamanāmi rosāmies dažādi kukainīši (galvenokārt, divspārņi). Spītējot meteoroloģiskajiem apstākļiem, vairāk vai mazāk aktīvi joprojām ir arī citi sauszemes kukaiņi: dažādas vaboles, viņu kāpuri, zeltactiņas, izmēros necilie tauriņi, tauriņu kāpuri un citi. Gan aizsalušos, gan ledus nesegtos ūdeņos vēl rosās ne vienas vien sugas ūdenskukaiņi.
Kad gaisa temperatūra turas virs nulles, saulainās vietās itin lielā daudzumā var būt pamanāmi nelieli zirneklīši. Vietām lēni pārvietojas māņzirnekļu mātītes – tās, kuras vēl nav beigušas vairošanos – olu dēšanu. Izdēs olas un … mirs. Tā tas ik rudeni notiek ar šiem dzīvniekiem. Māņzirnekļu mūžs ilgst tikai vienu sezonu. Toties, būdami vieni no aukstumizturīgākajiem sauszemes virszemes bezmugurkaulniekiem Latvijā, viņi ļoti vēlu rudenī sasniedz dzimumgatavību.
Aktīvos pazemes bezmugurkaulniekus ieraudzīt, protams, nevaram. Bet viņi ir. Un – krietni lielākā daudzumā nekā ieraugāmie virszemnieki. Visiem bezmugurkauliniekiem – gan viegli ieraugāmajiem, gan neredzamajiem – bīstamākie izdzīvošanas apstākļi ir nevis ilgstoša liela sala laikā, bet gan tad, ja liels sals mijas ar atkusni.
Putni rosās, meklējot barību
Vispamanāmākie no dzīvniekiem aizvadītajā mēnesī gan ir mugurkaulnieki, konkrētāk, putni. Teju visi klasiskie gājputni, protams, jau ir prom. Ieraugāmi pārsvarā nometnieki putni un klejotāji putni, kā arī – šur tur ieraugāms kāds no nedaudziem palicējiem gājputniem. Daļa palicēju, tāpat kā vasarā, meklē barību mežos, purvos, pļavās, krūmājos, niedrājos. Bet daudzus vilina vieglas maizes meklējumi cilvēciskotās vietās, kur lidoņi zaudē piesardzīgumu. Mēs varam to izmantot, – viņus tuvāk aplūkot. Pat nemīlīgi meteoroloģiskie apstākļi nespēj īpaši apturēt putnu rosību. Putni (dienas putni) nemaz nevar atļauties bezrūpīgi pierimt: naktis garas, īsajā gaišajā periodā jāpagūst salasīt nepieciešamo diennakts enerģijas jeb barības devu.
Biezāks un gaišāks ziemas kažoks
Zīdītāji – nedz zālēdāji, nedz plēsīgie zvēri – nepavisam “nesūdzas”: barības pagaidām vēl visiem pietiek un tā viegli iegūstama. Arī peļveidīgie grauzēji novembrī jutās un joprojām jūtas paēduši.
Āfrikas cūku mēra neskartajām mežacūkām novembrī sākās riesta periods. Pa vienam kāzu laikā klejo tikai jaunie kuiļi. Atsevišķos bariņos, bet netālu no savām dzimumdziņas pārņemtajām mātēm, šai periodā parasti spiesti uzturēties sivēni. Tas tā ir tāpēc, ka viņus no mammām aiztramda kuiļi.
Ja cilvēkam – mežā gājējam izdodas kādu zīdītāju ne tikai ieraudzīt, bet arī apskatīt, viņam redzams: visi pārģērbušies ziemas kažokā. Lielākajai daļai (izņemot sermuli, zebieksti, balto zaķi) ziemas tērps gan nekļūst balts, bet tikai top gaišāks. Arī biezāks, protams.
Kad atkušņu laikā nokusis sniegs, balto zaķu, sermuļu, zebiekstu košais baltums uzkrītoši izceļas uz nebaltā fona. Vismazāk krāsu izmaiņas pārģērbjoties skar amfibiotiskos zvērus – bebrus, ondatras, ūdrus un ūdeles.
Aktivitāte ūdenī
Pat ja vēl pilnīgi nav beigusies migrācija no jūras, saldūdeņos nārsta periods novembrī sācies divām Latvijas tā saucamajām caurceļotājām lašveidīgo zivju sugām – lašiem, taimiņiem – un arī nekur neceļojošām lašveidīgajām zivīm – strauta forelēm. Daļa lašu un taimiņu pēc nārsta dosies atpakaļ uz jūru. Foreles, protams, nekur nedosies. Lašveidīgo ikri paliks vecāku īpaši izraktās bedrītēs, kur gulēs līdz pavasarim, kad izšķilsies. No jūras uz nārsta vietām pa upēm pret straumi naktīs turpina migrāciju upes nēģi. Nārstos gan viņi tikai pavasarī.
Lasīt vairāk:
