Jaunumi

Rosīgais dzilnītis

Jūnijs – laiks, kad lielākā daļa jauno dzilnīšu (Sitta europaea) pieskandina Latvijas mežus, dārzus un parkus ar pieklusinātu, saraustītu skaņu sērijām un skaļu, melodisku svilpienu virknēm. Visu diennakts gaišo laiku lidoņu saime rosās. Putnu kājiņas nes tos gan pa zemi, gan pa koku stumbiem un zariem.

Ar kājām gaisā

Pa kokiem dzilnīši veikli pārvietojas gan augšā - lējā, gan zigzagiem un līkločiem dažādos virzienos, gan ar kājām gaisā, te lejā. Spēja pārvietoties pa stumbru ar galvu uz leju ir unikāla, vienīgi dzilnītim no Latvijā mītošajiem putniem piemīt šī spēja. Pateicoties šai spējai, dzilnītis bieži izmanto sekojošu taktiku: iespurdz koka zarotnē un tad ar galvu pa priekšu dodas lejā. Meistarīgi līkumodams ap kādu koku, mazpamazām dzilnītis lec vai iet ar galvu pa priekšu arvien zemāk un zemāk, lai pēc tam atkal lidotu augšup un sāktu kārtējo lejupceļu pa to pašu vai citu koku.

No kukaiņiem līdz zālei

Dzilnītis galvenokārt ēd kukaiņus jebkurā to attīstības stadijā. Siltajā gada periodā otro vietu aiz insektiem viņa ēdienkartē ieņem dažādi zirnekļi. Savukārt aukstajā gada laikā dzilnītis spiests pievērsties veģetāram uzturam, pretējā gadījumā viņa izdzīvošana būtu apdraudēta.

Drošā mājvieta

Dzilnītis nav gājputns, tāpēc var atļauties būt piederīgs samērā agru ligzdotāju pulkam. Piemērota izmēra dobums vai būrītis tiek nolūkots jau laicīgi – ziemā. Jau martā tēviņi skandina savas teritorijas norādošās dziesmas. Tomēr tikai aprīlī, kad bērzos cirkulē sulas, sākas nopietnākie ligzdvietas iekārtošanas darbi, kurus pamatā veic mātīte.

No Latvijas dobumperētājiem putniem, vienīgi dzilnīšiem ir raksturīga vēlme un prasme sašaurināt dobuma vai būrīša skreju. Mātīte ieejas caurumu sašaurina drošības nolūkos – tik vien, lai pati spētu caur to izspraukties. Kā viņa to paveic? – Apzieķē skreju malas ar siekalās samitrinātu mālu, smilšmālu vai mālsmilti, kas pavasara saulē un vējā ātri sacietē. Lai atjaunotu lipināšanā dāsni izlietotās siekalas, putniņš daudz dzer – koku sulu no paša vai dzeņa izkaltiem caurumiem bērzu mizā.

Kad ieeja pielāgota tieši mātītes augumam, tiek sākti iekšdarbi: ja dobums par šauru - no tā sienām tiek atlobītas šķepelītes, bet ja dobums par plašu – to samazina, apmūrējot sienas ar māliem vai pat sanesot no veciem celmiem atkaltas skaidas.

Dzilnītis

  Atvērt galeriju 

Ligzdas veidošana un rūpes par mazuļiem

Kad koriģēti dobuma izmēri, darbone beidzot ķeras pie perēkļa darināšanas. Ligzdas veidošanai viņa izmanto sausas, plānas priežu mizas plēksnītes, kā arī mizas plēksnītes no sausiem lapu koku zariem un reizumis kādu sakaltušu pērno lapu. Plēksnītes un lapas tiek teju stateniski saliktas blīvi cita citai līdzās. Tad mātīte iemīca perēkļa bedrīti un iekārtojas, lai dētu. Pilnā dējumā parasti ir piecas līdz sešas raibas oliņas.

Perēšanas periods ilgst divas nedēļas. Tā laikā tēviņš regulāri pienes mātītei barību, ko sniedz ārpus dobuma. Ik reizi, dzirdot partnera pieklusināto saucienu, mātīte uz brīdi pamet perēkli, lai saņemtu ēdienu.

Aprīļa nogalē un maijā arī tēvs aktīvi darbojas dobumā, pienesot barību negausīgajiem mazuļiem. Tikpat čakli un regulāri abi vecāki rūpējas par bērnu mājokļa tīrību – no dobuma, satverot knābī, iznes ar plānu plēvīti segtas baltu ekskrementu kapsuliņas. Viņi pamazām izvāc arī lieko ligzdas materiālu, kas, mazuļiem augot, nu top par nevajadzīgu.

Dzilnīši ir izteikti nometnieki. Visi sugas dzīvošanai piemērotie biotopi sadalīti ģimenes iecirkņos. Katra pāra uzraudzītajā teritorijā atrodas ne vien ligzdošanas iecirknis, bet arī neskaitāmas barības krājumu slēptuves, jo, atšķirībā no citu sugu putniem, kas veido krājumus vien rudenī, gatavojoties ziemai, dzilnīši to dara vienmēr, izņemot ligzdošanas un mazuļu barošanas periodu.