Attēlā: Melnais meža strazds, mātīte
Jau labu laiku meža zvēriem un putniem dzimst jaunās paaudzes, pie kurām uzmanīgs vērotājs var doties arī raudzībās. Savus bērnus jau „auklē” āpši, meža cūkas un pelēkie zaķi, bet drīz ap šo laiku dzims zebiekstēni, sermulēni, caunēni, sesku bērni, ūdelēni, vilcēni, lapsēni, jenotsunēni, balto zaķu bērni, bebrēni, ondatrēni, cirslēni, šīs sezonas pirmā metiena vāverēni, un visādu peļveidīgo grauzēju bērni. Drīz pēcnācējus pasaulē laidīs arī stirnu, briežu, aļņu mātes.
Arvien biežāk redzami vasarīgo gājputnu sugu pārstāvji – pirmie pionieri. Lai gan īsajā zālīte vēl paslēpties nevar, tomēr dažviet jau dzirdamas griezes, kā arī paipalas. Skan lielo dumpju taurēšana, manītas brūnās čakstes, vālodzes un zaļās vārnas. Atlidojis arī kāds melnais un baltspārnu zīriņš, pāris sugu šņibīši. Klāt ir krastu čurkstes un pat svīres redzētas!
Krietna daļa no tiem putniem, kas atgriezušies agrāk, dēj, perē, vai lolo mazuļus, bet daļa vēl tikai nolūko ligzdošanas vietas vai darina perēkļus. Un tik daudzi tēviņi dzied! Turklāt, ne vien tie vīriešu dzimuma lidoņi, kuriem mīlas darīšanas vēl tikai priekšā, bet joprojām arī tie, kuri jau aizņemti ar ligzdu veidošanu – kuru „sievas” jau dēj un perē. Taču tie tēviņi, kuriem perēkļos jau ir mazuļi, vairs gandrīz nedzied, jo neatliek laika – jāgādā ēdiens bērniem.
Ne visi zvēri ir beiguši pārģērbšanos - daļa ir, daļa nav. Atšķirības novērojamas pat vienas sugas ietvaros: stirnu un staltbriežu dažs īpatnis jau sulīgi brūnā, gludā vasaras tērpā, cits – vēl noplukušā, pelēkā ziemas „puskažokā”. Neskatoties uz to, visi kā viens meža ielokā sveic jaunās radībiņas, kas tikai nupat sākušas apgūt savu vietu ekosistēmā.