"Zemgale bija laba zeme, kur dzīvot. Auglīgas, līdzenas zemes stiepās daudzu dienu gājumā, klātas bieziem, seniem ozolu, liepu un citu lapu koku mežiem, kur tikai reizumis kāda egle vai priede gadījās. Kur zeme no gadsimtiem kritušām un trūdējušām lapām bija melna, mitra un auglīga..." – ar šiem vārdiem sākas teiksma par Mežotnes pilskalnu.
Paaudzēs aktuāls stāsts par seno Zemgali
Laikā, kad arvien vairāk cilvēku pievērš uzmanību savām saknēm, latviskuma apziņai, dzimtas izziņai, ir tapusi teiksma par Mežotnes pilskalnu. Projekts realizēts AS “Latvijas valsts meži” un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītās Zemgales kultūras programmas 2020 projekta “Stāsts par Mežotnes pilskalnu” ietvaros.
Teiksmas autore Ieva Staltmane lasītājiem uzbur ainu par seno zemgaļu dzīvi senajā Mežotnē. Tā stāsta par 1220. gada notikumiem un par zemgaļu varonību cīņās ar krustnešiem. Vēsturiskie notikumi tiek stāstīti caur izdomātiem tēliem Zīli un Madi, to redzējumu par notikumiem, kas atsaucas uz visas zemgaļu tautas likteni. Stāsts balstīts 13. gadsimta hronikās un citās vēstures liecībās.
Teiksma ir papildināta ar bagātīgām un krāšņām ilustrācijām, kuru autors ir vjetnamiešu mākslinieks Kao Vjets Ngujens. Ilustrācijas tapušas pēc īpaša Rundāles novada domes pasūtījuma Mežotnes pilskalna vēsturiskās vērtības popularizēšanai. Digitālie zīmējumi ir unikāla vizuāla 9.–13.gadsimta notikumu rekonstrukcija un iespēju robežās ir vēsturiski precīzas. Ilustrāciju tapšanu finansēja Rundāles novada dome.
Vēstures speciālists Normunds Jērums (Mag.hist.), komentējot teiksmas nozīmīgumu, apliecina, ka stāsts aicina mūsdienu sabiedrību iedziļināties un iejusties sentēvu kultūras un pasaules uzskatu redzējumā. Viņš ir pārliecināts, ka teiksma nesīs tālāk nākamajām paaudzēm no sirmas senatnes saņemto mantojumu: “Šis darbs ir pienesums mūsu latviešu tautas senatnes godināšanai un zemgaļu varonīgo cīņu vēstures attēlojumam.”
Teiksma par Mežotnes pilskalnu
Digitālās grāmatas grafikas dizainu izstrādājusi māksliniece Dace Runča, kura stāsta: “Strādājot ar šo grāmatu bija sajūta, ka iets ceļš atpakaļ pie daļas no sevis. Esmu dzimusi tuvu Mežotnes pilskalnam, ko izjūtu kā savas mīļās mājas. Ikdienā bieži sanāk skatīties dienvidaustrumu virzienā uz Mežotnes pilskalna pusi, iztēlojoties kā savulaik pa Lielupi braukušas laivas uz seno Mežotnes pili. Mežotnes pilskalns sauc savus Upmales ļaudis atpakaļ, un šis ir mans solis tam pretī – citā laikā, citās dimensijās, atpakaļ pie saknēm.”